ĪSUMĀ:
- Meža dienesta atalgojums nav konkurētspējīgs; meža tehnika ir novecojusi.
- Vairāki ugunsnovērošanas torņi stāv tukši, daži vairākus gadus nav atjaunoti.
- Dežurantus ugunsnovērošanas torņos nevar atrast zemo algu dēļ.
- Dežurantus varētu aizvietot videokameras, bet to iegādei arī nepieciešama nauda.
- Finansējums nepieciešams arī vecas tehnikas nomaiņai.
Lai arī ik gadu notiek kādi uzlabojumi un iegādāta jauna tehnika, arī ugunsapsardzības jomā ir daudz darāmā. Atalgojums, kas tiek piedāvāts darbiniekiem, nav konkurētspējīgs, bet darba apstākļi ir smagi, un tehnika, ar kuru jāstrādā, atsevišķās mežniecībās tiek izmantota jau no pagājušā gadsimta.
Ziemeļvidzemes virsmežniecībā Valmieras, Limbažu un Valkas mežniecībās atrodas 12 ugunsnovērošanas torņi. Tajos neviens nestrādā, bet 9 no tiem pēdējo gadu laikā ir atjaunoti.
Valsts meža dienesta (VMD) Ziemeļvidzemes virsmežniecības inženieris ugunsapsardzības jautājumos Arnis Krastiņš stāstīja, ka “ap Strenčiem, Sedu, Valku ir lielie meža masīvi, kur mēs ļoti vēlētos, lai sēdētu šie ugunsapsardzības dežuranti, bet nav to cilvēku par tādu samaksu, kas tur varētu sēdēt”.
VMD Meža un vides aizsardzības daļas vadītāja vietnieks Zigmunds Jaunķiķis stāstīja - “lai mēs būtu pilnībā nodrošināti, mums vajag uz sezonu pieņemt 648 sezonas darbiniekus, bet pēdējos gados parasti pieņemam ap 340”.
Šobrīd Rīgas virsmežniecībā tiek īstenots pilotprojekts ar mērķi nākotnē torņos izvietot novērošanas kameras. Tas varētu būt risinājums, bet arī kameru iegādei nepieciešams finansējums, tāpat kā visai tehnikai.
Ziemeļvidzemes mežniecības tehniskais nodrošinājums labi atspoguļo tik dažādo situāciju Latvijā. Viena no autocisternām, kas šobrīd atrodas Valkā, Valsts meža dienesta rīcībā nonāca pērn un ir ekonomiska, ātra un labi aprīkota, kamēr Limbažos atrodas senākie Valsts meža dienesta spēkrati valstī. Tiesa gan, darbu veic arī šīs automašīnas un ir pat bijuši gadījumi, kad vīri ar tām devušies palīgā igauņiem, kur vismaz tobrīd nebija pat šādu ugunsdzēsības transportlīdzekļus, kas var piekļūt grūti sasniedzamām vietām mežos.
“Cilvēki jau strādā, bet viņa [automašīna] ir jau savu laiku tomēr nokalpojusi,” atzina Arnis Krastiņš.
Ziemeļvidzemē ir arī divas specifiskas vietas, kur ar šobrīd dienesta rīcībā esošo tehniku nevar nokļūt, viena no tām Sedas purva uzpludinājumos, otra - pussala Augstrozes ezerā.
“Mežzinis vienkārši ar savu airu laivu īrās pāri un veda cilvēkus un sūkņus, un arī Augstrozes ezerā mums palīdzēja Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Limbažu postenis ar savu laivu,” stāstīja Arnis Krastiņš.
Šobrīd visās mežniecībās ir arī aprīkotas apvidus automašīnas, to mērķis ir operatīva ugunsgrēku ierobežošana. Bet, piemēram, kvadricikli jāaizņemas no dažādiem zemniekiem, uzņēmējiem un privātpersonām. Tā, piemēram, arī pērn notika Saklauru purva ugunsgrēka dzēšanā.
Ziemeļvidzemes virsmežniecības inženieris ugunsapsardzības jautājumos Arnis Krastiņš atcerējās, ka pēc šī gadījuma arī Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta amatpersonas atzina, ka šāda tehnika Valsts mežu dienestam ir vajadzīga.
Viss, protams, apstājas pie nepietiekamā finansējuma, kaut gan Valsts meža dienestā teic – jābūt pateicīgiem par katru jaunu auto, kas dod iespēju atteikties no jau nokalpojušās tehnikas.
