Pagājis aptuveni pusotrs gads kopš spēkā stājās grozījumi likumā "Par kultūras pieminekļu aizsardzību", kas nosaka, ka arheoloģiskajās senvietās zemē, virs zemes vai ūdenī atrastas senlietas ar datējumu līdz 17.gadsimtam (ieskaitot) pieder valstij un glabājami muzejos. Arheoloģiskās senvietas ir aizsargājami pieminekļi, savukārt, ja kāds uziet neatklātu senvietu, par to ir pienākums ziņot Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijai.
Arheoloģijas un vēstures daļas vadītāja Sandra Zirne, vērtējot laiku kopš grozījumiem, norāda - mantraču skaits turpinājis pieaugt, bet situācija diemžēl varētu uzlaboties tikai ilgākā laika posmā
"Runājot par pozitīvo, tad šajā laikā mums ienāk arvien vairāk ziņojumu par atrastām senlietām, ne vien par arheoloģiskām, bet arī ar vēsturisku nozīmi. Cilvēki ziņo, ja kaut ko atrod un, tam pateicoties, mums sarakstā iekļauti jauni seši arheoloģiskie pieminekļi, daļa no tām vietām gan ir papostītas, bet pamazām Latvijas arheoloģisko pieminekļu karte papildinās. No otras puses, savukārt ir mantrači un par postījumiem arheoloģiskajos pieminekļos uz šo brīdi ir vismaz 60 kriminālprocesi ierosināti. Gadā vidēji 20 procesi tiek rosināti," stāsta Zirne.
Tiesa gan, tikai viens no sešiem ziņotājiem par senvietas uziešanu bijis pats mantracis. Taču Zirne norādīja uz kādu nesen saņemtu lietu Liepājas pusē, kur par melno arheologu ziņojuši paši iedzīvotāji - nofotografējuši melnā arheologa auto darbības vietā un nodevuši liecības policijai. Tādēļ Zirne secina, ka pēdējos gados vēstures mantojuma glabāšana, šķiet, sākusi uzrunāt arī sabiedrību.
Latvijā kopumā ir vairāk kā 2000 arheoloģijas pieminekļu, un lielākā daļa no tiem atrodas tieši Vidzemē. Pieminekļu inspekcijas Vidzemes daļas inspektore Sarmīte Dundure gan skaidri secina, ka kopš stingrākiem noteikumiem likumā situācija ar melnajiem arheologiem nav uzlabojusies
"Ja runā par teritorijām, tad noteikti pirmajā vietā postījumu skaita ziņā ir Madonas novads, arī Lubānas novads, Ērgļu novads, Cesvaines novads," stāsta Dundure.
Inspekcijas darbinieces apstiprina, ka Latvijas tautas senlietas arvien turpina parādīties interneta tirdzniecības portālā "ebay" un līdz ar to tās valsts vēsturei ir zudušas.
Aizvien jauni atklājumi
Neskatoties uz aktīvo mantraču darbību, arī vietējie īstie arheologi veic aizvien jaunus atklājumus. Arheoloģijas atskaites sesijā, kura norit reizi divos gados, arheoloģiskā mantojuma saglabāšanas problēmas aktualizēja Latvijas Universitātes Vēstures institūta vadītāja Antonija Vilcāne. Viņa norāda, ka vēstures izpētes kopainu kritiski ietekmē mantrači, paņemot kaut vienu priekšmetu no uzietas senvietas.
"Melnie arheologi patiesībā nav nekādi arheologi, jo tā ir zinātne, bet viņi vienkārši rok senvietas, savāc artefaktus un senlietas, kuras tirgo vai uzkrāj kolekcijās.
Praktiski līdz sabiedrībai šīs lietas nenonāk. Bet trakākais ir tas, ka viņi sagrauj šo kontekstu un dažkārt arheologam konteksts, lai saprastu senvietas nozīmi un raksturu, ir daudz svarīgāks par atrastajām senlietām," saka Vilcāne.
Turklāt aizvadītajos divos gados arheoloģijā vairāk bijuši komercizrakumi, kas saistīti ar celtniecības darbiem un infrastruktūras izbūvi pilsētās, apgūstot Eiropas līdzekļus. Savukārt zinātniskie izrakumi, kas pēta kādas arheoloģiskas problēmas, ik gadu samazinās.
"Tas saistīts ar to, ka nav finansējuma zinātniskiem izrakumiem. Parasti tos organizē studentu praksēs, kā Skrundas Krievkalnā, kur iegūti nozīmīgi atklājumi par bronzas apstrādi, kuras centrs tur bijis pirmajā gadu tūkstotī pirms Kristus. Līdz šim Rietumu Latvijā šāda vieta nebija atklāta," stāsta Vilcāne.
Arheoloģiskajos izrakumos Tukumā pie pils ziemeļu daļā pērn strādājusi Una Cine. Tur bija cerēts atklāt kādas pils apdzīvotības paliekas, bet rezultātā atklāta kāda kroga senvieta.
Atskaites sesija par padarīto pēdējos gados apstiprināja to, ka arheoloģijas joma Latvijā arvien ir dzīva un pulcē gana daudz profesionāļu. Jaunā arheoloģe mantračus sauc par lielākajiem konkurentiem, taču profesiju pamest tādēļ negrasās.
"Manuprāt, bez vēstures nav nākotnes, un stipru valsti veido tikai tas, ka apzināmies savu vēsturi. Tā nav tikai rakstīti avoti - tā vēsture, ko es pētu, tur nav rakstītu avotu, un līdz ar to ir svarīgi apzināties, ka mums ir arī cita vēsture, kuru nevar viegli falsificēt, jo dokumentu var viegli viltot, bet artefakts nemelo," saka Cine.
Arheologs Mārtiņš Lūsēns savukārt izcēla interesantākos izrakumus Kuldīgas ielu atjaunošanas darbos. Vērtējot mantraču darbību, viņš vien secināja, ka tie kļūst arvien nekaunīgāki un risinājumu pieredzējušais arheologs tam šobrīd gan neredz, jo, neskatoties uz brīvās senlietu tirdzniecības ierobežojumiem, postījumu tendence ir augoša. Arheologi savā starpā pat jokojot, ka visur senkapos spaiņiem būtu jāizkaisa mazas nagliņas, lai mantračiem jauktu pēdas
Arheoloģijas objektus inspektori apseko ik gadu un, ja kādu pieķer, rokot nelegāli šajās vietās, personai var piemērot sodu no 300 eiro, taču jau izpostītās vietās pieredze rāda, ka vainīgos atrast ir tikpat kā neiespējami.
