ĪSUMĀ:
- Reforma sola taisnīgāku samaksu par līdzvērtīgu darbu.
- Eksperte: piedāvājums nav gana izdiskutēts, bažas par ieviešanu.
- Jaunie ārsti gaida skaidrību un caurskatāmību.
- Valsts un privātās iestādes cīnīsies par mediķiem.
- Reformas virzība – valdības rokās.
- Mediķi gatavi protestam, ja reforma nenotiks.
“Šodien ar patiesu prieku un gandarījumu, un jāsaka arī – ar lepnumu – sabiedrības plašākai vērtēšanai nododam ļoti nozīmīgu sabiedrības veikumu,” pērn 29. jūlijā sacīja toreizējā veselības ministre Ilze Viņķele (''Attīstībai/Par!''), prezentējot tobrīd tikko izstrādāto mediķu algu reformu. To intensīvā domnīcu darbā bija izstrādājuši 30 veselības nozares profesionāļi.
Kopš tā laika daudz kas ir mainījies: amatā stājies jauns veselības ministrs, Covid-19 pandēmija atgriezusies ar jaunu, daudz spēcīgāku vilni. Šobrīd nu jau bijusī ministre Viņķele saka: šī reforma nākusi kā atbilde Saeimas pašas lemtajam un pēcāk nepildītajam solījumam ik gadu celt veselības aprūpes darbinieku atalgojumu.
Tas vēl 2019. gadā mediķiem lika doties ielās. Šobrīd mediķiem ir līdzīgas sajūtas – ir plāns un cerība uz taisnīgāku samaksu un darba apstākļiem, bet tas viss iesprūst politikas veidotāju gaiteņos.
Taisnīgāka samaksa par līdzvērtīgu darbu
Reforma paredz ne tikai lielāku atalgojumu. Tās rezultātā būtu jābūt arī skaidram, kādi darbi medmāsai vai ārstam par konkrēto samaksu jāizdara vienas dežūras laikā. Tas izbeigtu netaisnīgo situāciju, ka par virkni dažādu darbu un uzdevumu mediķis nesaņem neko. Uz to, ka mediķu algas ir netaisnīgas un to veidošanas principi ir necaurspīdīgi, jau pērn savā revīzijā norādīja Valsts kontrole. Tās ieskatā darba samaksas aprēķins ir pārāk sarežģīts un iekļauj ļoti daudzveidīgus samaksas elementus.
Tas arī šobrīd rada absurdu situāciju, ka vienlīdz kvalificēti mediķi saņem atšķirīgu samaksu un nav skaidri izsekojams – kādēļ.
Piemēram, vienā slimnīcā divas medmāsas par stundas darbu saņēmušas atšķirīgas samaksas. Viena – nepilnus 10 eiro, bet otra – 16 ar pusi eiro. Vienas specialitātes ārstu starpā stundas samaksa atšķiras vēl vairāk: vienam – apmēram 17 eiro, otram – ap 37 eiro.
Vēl viena lieta, kuru reforma sola labot, ir arī pamatalgas un algas mainīgās daļas attiecība.
Šobrīd pamatalga ir mazākā atalgojuma daļa, bet lielāko algas daļu saņem piepelnoties. Pēc reformas ārsta pamatalga būtu 70%, bet mainīgo daļu veidotu tikai pētniecība un izglītojošais darbs. Medicīnas māsas gan šī reformas daļa tik ļoti neskars, jo jau šobrīd māsu darba pamatalgu veido teju viss, ko tās dara. Pēc reformas algas mainīgo daļu māsām veidos vien studentu izglītošana.
Lai visus reformas plānus iedzīvinātu, Rīgas Austrumu un Paula Stradiņa klīniskajās universitātes slimnīcās, kā arī Cēsu slimnīcā jau pērn atsevišķās nodaļās uzsākts pilotprojekts. Stradiņa slimnīcā izvēlēta Internās medicīnas klīnika, kurā strādā aptuveni desmitā daļa slimnīcas darbinieku.
Slimnīcas vadītājs Rinalds Muciņš stāsta, ka tikai nesen beigusies teorētiskā modelēšana un 1. aprīlī sākta projekta praktiskā daļa.
Tomēr arī pašlaik ne ar visiem izdevies pārslēgt darba līgumus, jo atsevišķi speciālisti nav mierā ar to, ka līdz ar algu palielinājumu par vidēji 20% mainīti arī pienākumi un algu aprēķināšanas kārtība.
“Ja mēs veidojam šos amata aprakstus, mēs miksējam pienākumus un liekam iekšā katram ārstam [dažādus pienākumus],” paskaidro Muciņš. “Tas ir saistīts ar šo pienākumu pārdali, un tas ir jūtīgs jautājums, jo, piemēram, tie kolēģi, kuri strādāja ambulatori un kuri zināja, ka par katru pieņemšanu un manipulāciju nopelna zināmu naudas summu, šobrīd tas viss tiek iekļauts iekšā cietā samaksā. Bet tam ir arī savi mīnusi – tur ir zināmi „griesti”, kas jāizpilda, un tas ir tas izaicinājums – vai mēs spēsim ar šo sistēmu noturēt nepieciešamo darba apjomu? Nu, to mēs tikai tagad strādājot varēsim redzēt.”
Eksperte: piedāvājums nav gana izdiskutēts
To, lai algas tiktu aprēķinātas pēc reformā noteiktajiem principiem, uzrauga slimnīcas. Nākotnē tas varētu izskatīties tā: piemēram, māsai jāaprūpē pieci smagā stāvoklī esoši pacienti vienas maiņas laikā, bet slimnīca redz, ka nodaļā māsu ir par maz un vienai jāaprūpē, piemēram, septiņi. Tādā gadījumā arī alga tiek aprēķināta kā par darbu virs slodzes.
Stradiņa slimnīcā stāsta, ka tieši pašai algu aprēķināšanai jaunajā metodē papildu naudu nevajag, jo to var izdarīt ar esošajiem resursiem.
Tikmēr veselības ekonomikas eksperte Daiga Behmane, vērtējot mediķu algu reformu, intervijā Latvijas Radio norāda, ka piedāvājums nav gana izdiskutēts un ir bažas, vai šādu modeli Latvijā varēs ieviest sekmīgi.
“Viens ir tas pats atalgojuma modelis, kas, starp citu, šajā piedāvātajā modelī ir attiecināms tikai uz publiskām ārstniecības iestādēm, nevis uz visu sistēmu kopumā. Turklāt tas runā vairāk tikai par slimnīcu pakalpojumiem,” saka Behmane.
“Nav runas par to, kā ārsts saņems algu, vienlaicīgi strādājot, teiksim, gan slimnīcā, kura sniedz parastos slimnīcas pakalpojumus stacionāra pacientiem, gan arī ambulatoros pakalpojumus. Otrs ir darba samaksa – protams, vienlaicīgi mēs saprotam, ka ir jāpaaugstina ārstiem darba samaksa. Bet šeit ir risks, ka ar šī modeļa pieņemšanu, iespējams, tas nav visefektīvākais veids, kā paaugstināt ārstiem atalgojumu,” skaidro eksperte.
Behmanes ieskatā varētu atdalīt mediķu algu palielināšanu no sistēmas, kādā tiktu veidoti pakalpojumu tarifi.
Pievēršoties konkrēti atalgojuma jautājumam – reformas modelis paredz, ka ārstam jāsaņem vairāk nekā 2,7 vidējās valsts tautsaimniecības darba algas, kas atbilstu arī Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) vidējam rādītājam.
Šobrīd esam tikuši vien līdz 1,86 darba algām. Ir trīs scenāriji, kā to sasniegt – uzreiz, piecu vai septiņu gadu laikā. Tam papildus vajadzētu apmēram 287 miljonus eiro.
No reformas tempa atkarīgs, cik katru gadu būtu jāiegulda.
Izvēloties, piemēram, piecu gadu scenāriju, tie būtu 65–80 miljoni eiro gadā. Vadoties pēc 2019. gada datiem, sertificētai māsai pēc reformas būtu jāpelna 1820 eiro mēnesī, bet ārstu mērķa algām būtu jābūt 3086 eiro. Savukārt rezidenti pelnītu 2175 eiro.
Jaunie ārsti gaida skaidrību un caurskatāmību
Jau piesauktais Valsts kontroles ziņojums atklāj milzu atalgojuma atšķirības starp vienlīdz kvalificētiem speciālistiem. Piemēram, salīdzinot divu ārstu algas – viens, sešu mēnešu laikā nostrādājot 1223 stundas, mēnesī vidēji saņēmis 3495 eiro, bet kolēģis, kurš nostrādājis 877 stundas – tātad krietni mazāk – mēnesī vidēji saņēmis aptuveni par diviem tūkstošiem vairāk, proti, 5485 eiro.
Un, iespējams, atsevišķi ārsti, kas pie vecās sistēmas pieraduši, strādā vairākās darba vietās un kuriem lielāka skaidrība un caurspīdība apdraudētu līdzšinējo atalgojumu, izmaiņas nemaz nevēlas, tomēr jaunie ārsti uzsver – skaidrība un caurspīdība tiek ļoti gaidīta.
“Ir uz papīra kaut kāda slodze, ir kaut kādas stundas, kam pretī visbiežāk nav darba apjoma, kas jāizdara. Tās ir vienkārši darba stundas. Un Latvijā nekur, nevienā brīdī nav pateikts – ja tā ir viena slodze, tad kas ir tas, kas ir jāizdara tās vienas slodzes ietvaros ārstam, māsai, ārsta palīgam...” saka Latvijas Jauno ārstu asociācijas vadītājs, rezidents Artūrs Šilovs un piebilst: visi, kas piekrita veidot jauno reformu, bija vienisprātis par to, ka šajā brīdī sistēma nav caurskatāma, taisnīga, konkurētspējīga un elastīga.
Šilovs gan atzīst – šī reforma nerisina visas 20 gadu laikā ielaistās problēmas.
Tā risina slimnīcās un stacionāros strādājošo mediķu atalgojuma un slodzes jautājumus, taču neesot iespējams ar vienu reformu uzreiz atrisināt visas nedienas.
“Šī reforma pasaka prasību gan reģionālajām slimnīcām, gan Rīgas lielajām slimnīcām sākt plānot atbilstoši tiem principiem, kas tika izstrādāti, lai būtu visiem skaidrs. Pēc būtības mēs sāktu uzskaitīt darbu,” skaidro Jauno ārstu asociācijas vadītājs.
“Tas varbūt absurdi izklausās cilvēkam no malas – kā tas iespējams, ka veselības aprūpē neuzskaita darbu? Vai tad jūs nezināt, cik daudz ir jāizdara? Diemžēl tā ir tāda sistēma, kas izveidojusies šajos apstākļos. Reforma paredz, ka darbs tiek uzskaitīts, tiek pateikts, kas tad ir tā viena slodze. Tas, protams, ir atkarīgs no specialitātes, no tā, vai tā ir māsa vai ārsts. Galvenais mērķis ir definēt, kas, ko un cik dara un kāds tam nepieciešams cilvēku apjoms,” norāda Šilovs.
Konkrētus riskus mediķu atalgojuma reformā jaunais ārsts nesaskata. Tomēr viņš neizslēdz, ka, iespējams, atklāsies kādi nelieli trūkumi, kurus varēs labot nākotnē.
To, ka reforma neaptvers visu nozari, Šilovs par risku nesauc, jo tas jau esot zināms. Galvenais – pie šīs reformas neapstāties un meklēt risinājumus arī citu nozares problēmu sakārtošanai.
“Alga viena pati problēmas neatrisina,” saka Latvijas Māsu asociācijas viceprezidente Ilze Ortveina.
Viņasprāt, ir fundamentāli jāmaina kārtība un jāuzlabo darba vides apstākļi. Māsām tāpat kā citiem veselības aprūpes darbiniekiem ir jāsaņem atbilstoša samaksa par konkrētu darbu. Tas nozīmētu, ka ar pilna laika ekvivalentu tiktu noteikts, cik pacientu aprūpējami vienā dežūrā, skaidro Ortveina. Piemēram, pieci ar smagāku stāvokli vai 10 – ar vieglāku.
Tad būtu skaidrs, cik pacientu tiek aprūpēti un vai konkrētajā maiņā tie iekļaujas vai pārsniedz slodzi, par ko tad arī attiecīgi būtu jāsamaksā. Un tad realitātē kļūtu redzams tas, par ko runā jau sen, – kritiski trūkst veselības aprūpes darbinieku.
“Ja man trūkst māsu un es strādāju par divām vai pat par trim, kādam man par to būs jāmaksā. Tātad – reformas būtība ir atspoguļot cilvēku resursu deficītu. Protams, ka tas deficīts būs jāpiepilda, protams, tās māsas būs jāizaudzina un jāskolo, bet tas prasīs ilgu laiku. Tas būs jāplāno valsts līmenī, tam būs jāparedz resursi, un māsām, kuras strādā šodien, nepietiekamo māsu skaitā, būs par to jāsaņem nauda,” uzsver Ortveina. Viņa arī īpaši izceļ nepieciešamību algu modelim būt elastīgam un reaģēt uz tautsaimniecības izmaiņām.
Valsts un privātie cīnīsies par mediķiem
Vai ar reformu neiebrauksim grāvī? Ja valsts slimnīcās varēs nopelnīt vairāk, arī privātie darba devēji būs gatavi maksāt vairāk. Bet, lai maksātu vairāk, būs jāceļ pakalpojumu cenas.
Varbūt galu galā mediķi paliks privātajā sektorā, bet iedzīvotājiem būs jāizvēlas – izmantot privāto medicīnu, kas būs vēl dārgāka, vai valsts ārstniecību ar vēl garākām rindām un izdegušākiem mediķiem nekā šodien?
Veselības ministrs Daniels Pavļuts (“Attīstībai/Par!”) uzskata – pastāv risks, ka šī reforma tieši atvērs acis uz reālajām problēmām.
Tomēr, tikai to iesākot, būs redzams, kurās nozarēs pieprasījums un cīņa par speciālistiem ir lielāka un kur tādas nav.
“Viens no mērķiem šim modelim ir panākt, ka pakalpojumi, par kuriem tiek maksāta valsts nauda, reāli arī tiktu sniegti,” saka ministrs. “Respektīvi – lai viņi būtu pieejami, lai cilvēki tiešām tur strādātu. Un, ja tas gala rezultātā nozīmēs, ka mēs faktiski ieraugām, ka mums ir ar reāliem pakalpojumiem nesegtas slodzes, tad mēs varēsim šo problēmu risināt. Bet, kamēr sistēma ir necaurspīdīga, mēs pat īsti nesaprotam, kāda ir problēma un no kura gala sākt risināt.”
Savukārt privātā “Veselības centra 4” vadītājs un Veselības aprūpes darba devēju asociācijas priekšsēdis Māris Rēvalds ir pārliecināts, ka esošā sistēma jau sākotnēji ir nepilnīga, jo valsts sektors veselības aprūpē ir uzņēmies virkni tādu funkciju, kuras ļoti kvalitatīvi spēj nodrošināt arī privātais sektors.
Tādējādi valsts savā veidā izšķēržot naudu, kuru varētu ieguldīt daudz kompaktākā valsts sektora veselības aprūpē un arī atalgojumos.
“Tas, ko es vēroju pēdējā laikā, ka ir tendence visu gāzt, milzīgu investīciju lietu pār slimnīcām, sevišķi universitātes slimnīcām. Tur ieguldīt milzīgus līdzekļus un radīt situāciju, ka slimnīcas dara visu. Tas, manuprāt, kā minimums, ir izmaksās neefektīvi,” vērtē Rēvalds.
Viņaprāt, slimnīcām ir jādara vien augstākā līmeņa darbi, nevis jāveic arī zemāka līmeņa manipulācijas un konsultācijas.
“Bet, vai tur ir jāievieto ģimenes ārsti, kuriem būtu jābūt tuvāk pacientu dzīvesvietām, un vai tur ir jānodarbojas ar sekundāro ambulatoro [aprūpi], tas ir ļoti liels jautājums,” viņš piebilst.
“Šie augsti kvalificētie speciālisti – nenoliedzami, universitātes slimnīcā strādā visaugstāk kvalificētie speciālisti –, viņiem ir jādara lietas, kas viņiem piedien! Tātad ārstēt vissarežģītākos gadījumus, risināt tās problēmas, ar kurām netiek galā iepriekšējie līmeņi, viņi māca studentus un vēl viņi nodrošina aprūpes standartus visā valstī. Ir tāds princips, ka publiskajam sektoram ir jādara tikai tas, ko privātais nevar izdarīt labāk,” uzsver “Veselības centra 4” vadītājs.
Runājot par nākotnes algām pēc reformas, Rēvalds neslēpj – ja algas cels valsts sektors, tad to darīs arī privātie komersanti.
“Protams, ja valsts paceļ atalgojumu saviem darbiniekiem, tad privātais sektors atbild ar to pašu vai potenciāli zaudē darbiniekus,” viņš saka. “Ja privātais sektors dara to pašu, tad tas palielina spiedienu uz pakalpojumu cenām, kas attiecīgi nozīmē tālāku spiedienu uz iedzīvotāju maciņiem, kas paši maksā, vai uz darba devēju maciņiem, kas apdrošina savus darbiniekus. Līdz ar to, protams, ka ir šāds savienoto trauku princips.”
Tomēr Rēvalds nekādā gadījumā neesot pret to, ka veselības aprūpes darbiniekiem jāsaņem atbilstošs un pienācīgs atalgojums.
Reformas virzība – valdības rokās
Kopš gada sākuma reformas plāns īsti nav pakustējies. Valdībā tas nav pieņemts ne iepriekšējās veselības ministres Ilzes Viņķeles, ne viņas pēcteča Daniela Pavļuta laikā – baida nepieciešamais papildu finansējums.
Pavļuts ir pārliecināts, ka reforma būtu kā atzinības apliecinājums par mediķu veikumu. Bet tikai tad, ja izdosies pārliecināt kolēģus valdībā.
“Es jau neprasu no Ministru prezidenta vai finanšu ministra neiespējamo – lai viņi šodien apsola, tieši cik un cik gadu laikā mediķiem būs. Es vēlos redzēt gatavību valdībā izlemt jautājumu, ka vispār tas ir nepieciešams, ka šis informatīvais ziņojums ir labi sagatavots. Un tāds tas, manuprāt, ir.
Man ir grūti piekrist priekšlikumam “izņemiet no info ziņojuma visus ciparus un varam skatīt”.
Atlikt šo diskusiju vēl uz trīs mēnešiem līdz budžetam... Nu, droši vien var novilkt garumā un to tā atstāt. Bet es uzskatītu par vēlamu šobrīd atzīt, ka nozare ir izdarījusi labu darbu, sagatavojusi pamatotu dokumentu, kuru mēs, protams, varēsim izpildīt tādā mērā, cik būs pieejami papildu finanšu līdzekļi un kādu par to varēs panākt politisku vienošanos,” rezumē ministrs.
Tikmēr finanšu ministrijas pārstāvis Aleksis Jarockis jau agrāk Latvijas Radio ir paudis ministrijas nostāju šajā jautājumā. Proti – gaidīšana līdz budžeta iesniegšanai “nav vilkšana” garumā, bet normāla prakse, ka šādi plāni, kuriem ir plaša ietekme uz valstij pieejamo naudu, ir jāsniedz kopā ar citiem priekšlikumiem plānojot nākamā gada budžetu.
Mediķi ir gatavi arī protestam
Pats galvenais, ka mediķi reformas izveidē ir piedalījušies paši – domnīcās veidojot perfekto algu modeli un darba organizāciju, kādā labprāt strādātu.
Tas viss gan strēgst valdībā, jo grūti izskaidrot, ka mediķu algu reformu bez papildu finansējuma nav iespējams veikt. Bet mediķi ir pacietīgi.
Mediķi šo procesu pagaidām novēro. Māsu asociācijas viceprezidente Ilze Ortveina situāciju vēros līdz vasarai, kad tiks lemts par budžetu. Ja arī tad nekas nemainīsies, tad mediķi ir pilnā gatavībā iebilst pret netaisnību.
“Vienreiz uz ielas gājām. Vajadzēs – iesim vēl,” uzsver Ortveina.
Sākotnēji prasīta reforma, lai sniegtu atbalstu. Reforma gatava, bet atbalsta nav.
“Es teiktu, ka tā ir smiešanās par cilvēkiem, kas strādā. Pasaki: “Šodien naudas nav”. Pasaki, kad tā būs: “Naudas nebūs nekad vai naudas vienmēr būs par maz.” Tas tāpat ir vairāk nekā skaidrs. Bet ejam pa soļiem! Atšķirībā no valdības šobrīd mēs zinām, kur ir mūsu mērķis,” saka Ortveina.
Šobrīd pārņēmusi bezcerības sajūta, tādēļ mediķi ir gatavi domāt par to, kā atkal savu neapmierinātību parādīt ļoti pamanāmi.
“Šobrīd gala termiņš ir jūnijs, un tad jāskatās, kas notiks. Ja tu esi sācis cīnīties, tad nav jau jēgas pagriezt muguru un mukt no kaujas lauka,'' norāda Māsu asociācija viceprezidente.
Arī Latvijas Jauno ārstu asociācijas vadītājs Artūrs Šilovs neslēpj, ka vēlas redzēt konkrētību un skaidrību:
“Mēs esam arī noguruši no tā, ka katru gadu, katru mēnesi ir jācīnās par tiem eiro.
Tā diskusija nav pragmatiska. Viņa pat nav mērķtiecīga. Šobrīd rodas sajūta, ka mēs esam turpat 2019. gadā; mēs runājam, runājam, runājam par algām, ir kaut kādi plāni, un tad mums pateiks: “Ziniet, nauda nav un viss!””
Tuvākais lielais pagrieziena punkts būs, kad valdība lems par nākamā gada budžetu. Vai tajā radīsies vieta arī mediķu atalgojuma reformai, var tikai minēt. Ja tuvā gaisma tuneļa galā pēkšņi izdzisīs, mediķi atkal esot gatavi pierādīt to, ko jau reiz, 2019. gadā, pierādīja – ka spēj apvienoties, skaļi un skaidri iebilst pret to, ka šī nozare tā arī nekad pa īstam no valsts nav tikusi novērtēta.
