Kuldīgas slimnīca ģeogrāfiski atrodas ielejā, bet Latvijas medicīna vienkārši ir dziļā, dziļā bedrē. Par to Eglītis ir pārliecināts. Politiķa uzvalku nomainījis pret ārsta virsvalku, viņš atgriezies vadīt paša būvēto slimnīcu. Mūsu veselības aprūpes sistēmai esot trīs vienādi smagas vainas.
Nenormālas rindas uz izmeklējumiem, vienkārši nenormālas; absolūti nesamaksājami līdzmaksājumi un katastrofāls personāla trūkums! Jūs saprotiet, nav vietām speciālistu, kas brīvā tirgus apstākļos strādātu pat par naudu! Nav. Tik tālu esam nodzīvojušies,” saka Eglītis.
Kad diagnoze ir skaidra, jautājums – kā ārstēt? Ko darīt tālāk? Pēc Eglīša domām, un tās sasaucas ar citu speciālistu teikti, ar esošo medicīnas budžetu Latvijā pietiek tikai sociāli neaizsargātajām grupām – pensionāriem, bērniem, invalīdiem. Un – neatliekamajai palīdzībai. Trūkstošo naudu – 200, 300 miljonus eiro jāpaņem no tiem, no kā var. Diemžēl – tie ir nodokļu maksātāji jeb strādājošie. Viņiem visa medicīniskā aprūpe, ģimenes ārsts, analīzes, operācijas būtu par maksu, ko segtu obligāti iegādātās polises.
Tas ir jauns nodoklis, sauciet to, kā gribat,” uzsver Eglītis un turpina: „Kādam tas ir jāpasaka. Baigi drūmā prognoze, baigi! Vai tad kāds politiskais spēks vispār ir atzinis, ka ir tik traka bedre?” viņš retoriski vaicā.
Par veselības aprūpi kā vienu no prioritātēm iestājas arī ārste Vija Rendniece. „Ir taču beidzot jābūt prioritātei. Protams, vispirms aizsardzība un tad – medicīna. Katru dienu satiekam cilvēkus, kas nevar atļauties maksas medicīnu. Un tad viņi izgāž savas dusmas uz mums,” atzīst Rendniece.
Ķirurgs Jānis Dimants katru gadu sola rakstīt atlūgumu un doties sen nopelnītā pensijā. Taču vēlme būt apritē, darbs, kas patīk un, jā, arī mazā pensija piespiež nākt uz darbu. Arī tas ir viens no rādītājiem. "Mums, vecajiem ārstiem, tās pensijas nav lielas,” norāda Dimants, piebilstot, ka par savu atalgojumu uz Venēciju ceļojumā neaizbraukt.
Viņš neatceras tādu priekšvēlēšanu laiku, kurā veselības aprūpe netiktu nosaukta par prioritāti. Tikmēr slimnīcā viņš satiek cilvēkus ar smagām diagnozēm un plāniem naudas makiem. Bet valsts žņaugs – kvotas – neļauj palīdzēt visiem.
„Ja mums vēl dotu kvotas tajos dienas stacionāros, to jau vēl var samaksāt. Bet kvotas beidzas un, ja cilvēkam jāizvēlas starp maksas pakalpojumu un nogaidīšanu, viņš vienmēr izvēlas nogaidīt,” klāsta Dimants.
4. oktobrī balsot dosies visi mūsu aptaujātie mediķi. „Ir jau cilvēki, kuri savus darbus ir pierādījuši iepriekš,” saka Rendniece. „Es pat vēl īsti neesmu izdomājis,” piebilst Dimants. Savukārt Eglītis bilst - „es esmu emocionāli pārņemts ar Krievijas agresiju Ukrainā!”
Runājot par mūsu medicīnu, pēc vēlēšanām būs vajadzīga ātra politiska rīcība. Mediķi labi zina, ka reanimācijā minūtes dažkārt izšķir visu. Tāpēc nesteidzīgi Kuldīgas slimnīcā ir tikai abi ūdens bruņurupuči vestibila baseinā. Viņiem ir labi tāpat.
