Mediķi: Katrs pazaudētais donors nozīmē vairāku cilvēku nāvi

"Vakarā man piezvanīja, teica, ka ir niere. Un es braucu uzreiz uz slimnīcu, kur mani uzņēma, sagatavoja operācijai un viss notika," Lindai nieru transplantāciju veica pirms diviem gadiem. Tas notika, pateicoties mirušam cilvēkam, kurš pats vai viņa tuvinieki ļāva izmantot orgānu pēc nāves.

Gadā Latvijā notiek 60-70 nieru transplantāciju, 2-4 sirds pārstādīšanas un uzsākta aknu transplantācijas programma. Šobrīd rindā astoņi cilvēki gaida sirdi un 54 – nieru transplantāciju.

"Katrs pazaudētais donors ir ne tikai viena nāve, bet vairāku cilvēku nāves," sacīja Latvijas Transplantācijas centra vadītāja pienākumu izpildītājs Jānis Jušinskis, kurš vēlas panākt, lai katrā slimnīcā būtu cilvēki, kas zinātu, kā rīkoties, ja tur parādās potenciāls donors.

"Tikai pieci gadi, kā mēs ieviesām tādu momentu kā transplantoloģijas pasniegšanu mūsu universitātē studentiem. Bet jau ilgu laiku mums notiek rezidentūra transplantoloģijā. It kā ārsti ir, kas zina, bet pārējā medicīnas sabiedrība diemžēl maz zina un reizēm ir tā, ka redz potenciālos donorus, bet nezina, kā iesaistīties procesā un baidās. Nedara neko…," sacīja Jušinskis.

Latvijā norisinājās projekts, kurā astoņus Stradiņa slimnīcas speciālistus – apmācīja partneri no Spānijas. Savukārt vēlāk iegūtās zināšanas šie speciālisti nodeva apmēram 300 mediķiem Rīgā un reģionos.

Būtiska problēma, ar ko saskaras ārsti – piederīgie nav sarunājušies par šo tematu un nav zinājuši mirušā attieksmi. Pirmā reakcija pēc tuvinieka nāves ir noliegums – nevēlēšanās jebko dzirdēt. Cilvēki pamato savu atteikumu arī ar reliģiju.

Iepriekš Spānijā bijusi tāda pati problēma kā Latvijā, tomēr tur ieviesuši efektīvu sistēmu, stāsta Spānijas Donoru un transplantācijas institūta prezidents Martijs Manijalihs. Slimnīcās tuviniekiem ļoti profesionāli pasniedzot informāciju par orgānu ziedošanu. Līdz ar to tagad 85 % ģimeņu piekrītot ziedot.

Latvijas ārsti arī iepriekš rosināja iedzīvotājus formulēt savu attieksmi Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē. Katrs tur var uzrakstīt iesniegumu – piekrist vai atteikties ziedot orgānus pēc nāves.

Turpina Linda, kurai niere pārstādīta pirms diviem gadiem: "Noteikti vajadzētu ierakstīt, vai tu piekrīti tam vai nepiekrīti. Ja tu nepiekrīti, droši vien tev ir kādi iemesli, kāpēc tu tam nepiekrīti un būtībā jau tev nekas nevienam nav jāskaidro. Bet ir jāsaprot, ka būtībā, ja tu ej bojā, vairs tā niere neko nevar palīdzēt tavai dzīvei. Viņa tev neko neuzlabos. Toties citam cilvēkam viņa var iedot gan dzīves kvalitāti, gan pagarināt mūžu."

"Kā cilvēki mēs nenovērtējam savas iespējas glābt citus," saka Latvijas Universitātes prorektors Valdis Segliņš, kurš norāda, ka mediķiem būtu daudz vairāk jāstāsta sabiedrībai par šiem jautājumiem.

No nākamā mācību gada universitāte plāno ieviest brīvās izvēles kursu par orgānu ziedošanas jautājumiem, kur vairāk iecerēts runāt tieši par ētiskiem aspektiem.