„Tas ir par sabiedriskai būtiskiem tematiem. Tā ir ziņu kritēriju sastāvdaļa, ka cilvēkiem vajadzīga arī iedvesma, stāsti, kas koncentrējas uz risinājumiem un cerību,” stāsta Hāgerups. „Konstruktīvās ziņas ir par cilvēkiem, kas dara kaut ko, no kā mēs varam mācīties. Kad mēs esam uztaisījuši 60 stāstus, ko es esmu saskaitījis, par stulbajām autobusu kompānijām Dānijā, kas zaudē naudu, tad tas ir sasodīti labs stāsts, ja varam atrast vienu kompāniju ar punktuāliem reisiem, laimīgiem pasažieriem un peļņu,” saka Dānijas sabiedriskās raidorganizācijas vadītājs.
Atklājot, kā to panāk šī kompānija, tiek piedāvāts problēmu risinājums arī citiem. Tomēr Hāgerups īpaši uzsver, ka nevajag jaukt konstruktīvās ziņas ar pozitīvajām ziņām, ko daudzi politiķi gribētu kritikas vietā. Arīdzan Latvijā šāda izpratne no politiķu mediju uzraugu puses pavīd.
Kā nepieļaut, lai konstruktīvo ziņu tēzes aizsegā politiķi mēģinātu panākt tieši šo nekritisko pozitīvismu medijos? Kultūras ministrijas mediju politikas nodaļas vadītājs Roberts Putnis atzina, ka tas ir pašu mediju mugurkaula jautājums. Ja ir mēģinājumi ietekmēt saturu, žurnālistiem tas jānorāda un jāpaskaidro, un jāparāda, kur ir robežas. Vienlaikus viņš mudināja arī pašus medijus būt paškritiskākiem. „Manuprāt, šī diskusija ir viens tāds solis, kā aicinājums mediju videi paraudzīties uz sevi kritiskāk un pieļaut kritiku, un atbildēt par savu rīcību, saviem lēmumiem, skaidrot tos,” norāda Putnis.
„Tas tiešām Latvijā notiek par maz, un atgriezeniski no tā ir šīs politiskās reakcijas, kuras ar neizpratni [runā] par kaut kādiem soļiem vai arī, kā medijiem ir jāfunkcionē, un raisa iespaidu, ka varētu būt politiska ietekme, lai gan patiesībā ir neizpratne par to, kā mediji strādā,” pauž Putnis.
Mediju eksperte Anda Rožukalne gan atzina, ka situācija Latvijas medijos pēdējos gados arvien uzlabojas un konstruktīvisms saturā vairs nav nekāds jaunums. Un arī viņa uzsvēra, ka ir drīzāk jāuzmanās, lai konstruktīvismu nepārprot kā pozitīvismu. „Ir jābūt ļoti uzmanīgiem, neiekrītot otrā grāvī, tagad viss tikai rožainā gaismā. Balanss ir ārkārtīgi svarīgs. Lai gan īstenībā mums ir problēma, ka mums ir jāsabalansē tas, ka cilvēkiem ir jādod nozīmju pilna žurnālistika, konstruktīva, ar to, ka daudzi ir pieraduši ļoti virspusīgi skatīties un neinformēti spriest. Tā ka tur abām pusēm ir jāpiedalās, ja te dod padziļinātu saturu, tad tev kaut kas jāiegulda arī kā auditorijas pārstāvim iedziļinoties,” norāda Rožukalne.
Tieši konkurence par auditorijas uzmanību un ātrums, kādā jāstrādā, ir liels izaicinājums kvalitatīvas žurnālistikas nodrošināšanai, sacīja Rožukalne.
