Lai tiktu pie savas prakses, Reinis Siliņš pārdeva savu mašīnu un aizņēmās no visiem radiem. Toties tagad viņam ir Skultes doktorāts. Pie Reiņa Siliņa rindu nav. Tikai akūtā pieņemšanas stundā. Viņa doktorātā tā pieņemts. Atnāc un ārsts gaida tieši tevi. Sācis no nulles. Pacienti ārstu viens otram ieteica paši.
Vietējais iedzīvotājs Romualds Lučkovskis atceras, ka pirms Siliņa strādājusi vecāka kundzīte. "Mums nepatika, gribējās jaunāku," viņš saka. Savukārt Dagmāra Lučkovska iebilst, ka nevis gribējās jaunāku, bet pensionāru biedrībā Siliņu visi slavējuši.
Siliņš pārliecinājies, ka lauku cilvēks ir atklātāks. Saruna arī ir ārstējoša, un viņš cenšas izzināt arī par govīm un vistām, par baļķi, ko velk no meža. Iemesls, kāpēc topošais anesteziologs rezidentūrā tomēr nolēma kļūt par ģimenes ārstu, ir vienkāršs.
Viņš negribēja nakts dežūras slimnīcā, gribēja vairāk laika sev un ģimenei. To, ka sākumā būs finansiāls trieciens, nezināja. Pirmajā gadā saņēma 220 latu uz rokas. Algas bija smieklīgas, un rezidentūru ārsts atcerējies kā lielu laimi. Tagad ir 700 eiro, nav daudz, bet Siliņš saka, ka pašlaik pietiek.
Ministra iniciatīvu piespiest jaunos ārstus trīs gadus strādāt tur, kur ārstu trūkst, viņš neatbalsta. Siliņš uzskata, ka drīzāk ministrijai jādomā par cilvēka cienīgu pensiju sirmajiem ārstiem, kuri tādēļ nepamet prakses un nepārdod tās jaunajiem, bet bieži bez intereses turpina darbu paši.
Līdzīgi kā citām lauku praksēm, Siliņa doktorātam ik mēnesi valsts piemaksā 300 eiro. Visu šo naudu ārsts iegulda attīstībā. Pērk jaunus instrumentus, kardiogrāfu.
Ārsts ir ticis atkal pie sava auto. Māsiņa Jolanta Rozīte smejas – vietējie labi zina, ar kādu auto Siliņš brauc. Ja redz, ka mašīna stāv, nāk droši iekšā. Ir pieraksts vai tā nav. Savējais dakteris taču.