Latvijas aitkopji nolēmuši stingri pieprasīt valstī izstrādāt lauku attīstības plānu, lai, kā paši saka, mainoties valdībām, stabilitāte un vīzija par Latvijas lauku nākotni un prioritātēm saglabātos. Paralēli jāmazina prasības pret mūsu zemniekiem: ja Eiropas subsīdijas Latvijai ir vismazākās, tad arī regulām jābūt samērojamām.
Uz cīņu par laukos dzīvojošo interesēm sasparojušies Latvijas aitkopji. Viņus, kā stāsta Sēlijas novada zemnieku saimniecības „Griezes'' saimniece un kooperatīva "Latvijas aita" vadītāja Vanda Krastiņa, Eiropas subsīdiju naudas sadales procesā satrauc izskanējusī informācija par vidējo Latvijas lauku saimniecību: „Mūs aizskar tas, ka uzrāda vidējo saimniecību ar 70 hektāriem – iedomājieties, cik saimniecību starpā no tiem 19 hektāriem ir pazudušas, jaunie ir aizbraukuši projām. Kāpēc mēs atkal gribam izdzīt cilvēkus ārā?”
Netālu no Subates saimnieko aitkopis Sergejs Ščedrovs, arī viņu satrauc notiekošais lauksaimniecības politikā un mērķtiecīga mazo saimniecību iznīdēšana, lai arī pats, kā atzīstas šis zemnieks, piespiedu kārtā jau hektāru ziņā pietuvojies šim vidējam Latvijas zemnieka lielumam:
„Būtībā mūs spiež palielināties, tai skaitā arī mani – kādreiz bija astoņi, tagad jau pāri 60 hektāriem zemes. Man nemaz tas nav pa prātam, bet tas ir izdzīvošanas jautājums. Saka – pērc zemi! Es negribu pirkt zemi, līst parādos, bet esmu spiest to darīt.”
Sergejs ir četru bērnu tēvs, ar savu saimniecību uztur ģimeni un vēlas redzēt drošu nākotni savai saimniecībai un saviem bērniem. „Mazie zemnieki, pirmkārt, uztur vidi. Ko lielsaimnieks - nobrauc ar miglotāju un viss, vide kļūst standartizēta labākajā gadījumā, sliktākajā – aizaug mazie lauki, meža malas…”
Lai paliktu mazie zemnieki, kas uztur lauku vidi un savas ģimenes, neprasot pabalstus valstij, zemniekiem jāzina, ar ko viņi var rēķināties nākotnē un kāda ir valsts politika šajā jomā, uzsver Vanda Krastiņa.
Lauku attīstības plānam ir jābūt, tomēr tā darbība ir tik konsultatīva, ka nedod stingru pārliecību kādā virzienā valsts lauku politika attīstās, uzsver arī Lauku konsultāciju un izglītības centra Daugavpils biroja vadītājs Guntars Melnis. „Neviens nav konkrēti pateicis, kā mums būs jārīkojas nākotnē, kas jādara tuvākajā laikā, vismaz tuvākajos 10 gados. Principā visas lietas vajadzēja jau noteikt pirms 15 gadiem, lai zinātu – graudaugi jāaudzē Zemgalē un lopi jātur Latgalē. Tas netika izdarīts, tagad mēs redzam rezultātu, ka lauksaimnieciskās ražošanas praktiski nav.”
Šajā laukiem smagajā situācijā, kad Latvijai joprojām jārēķinās ar zemākajiem tiešmaksājumiem Eiropā, mūsu zemnieki spiesti ievērot nospiedošas regulas, tām jābūt samērojamām ar subsīdijām, saka zemnieki, turpina Guntars Melnis:
„Ja mēs saņemam vismazāk naudas, kāpēc prasības ir tādas pašas kā Vācijā, Nīderlandē, Francijā? Mums šīs naudas ir vajadzīgas, lai mēs varētu iekļauties augstājās prasībās, kas saistītas ar izdevumiem. Ja naudas nav pietiekamā apmērā, kā mēs varam šis prasības pildīt? Prasības tad vajadzētu pārskatīt.”
Mazie zemnieki, sakotnēji aitu audzētāji, šobrīd piesaka cīņu par savu eksistenci laukos un jau tuvākajā laikā gatavojas atbildīgajām institūcijām prasīt skaidrojumu un reālu plānu par valsts politiku un vīziju, kā būtu jāizskatās un jāattīstās Latvijas laukiem turpmākajos gados.
