Klausoties vectēva atmiņu stāstos, Smiltenes posteņa komandieris virsleitnants Renārs Žeļezkins atzīst - savulaik, kad ugunsdzēsējiem aprīkojums nebija tāds kā šobrīd, viņiem bija jābūt ļoti spēcīgiem un zinošiem, kā savaldīt uguni. Salīdzinot ar mūsdienām, mainījies ne tikai pieejamais aprīkojums, bet arī profesijas standarti.
"Vecaistēvs jau stāstīja par to, kad brauca ar autocisternu, kurai ir nepilnas divas tonnas, un no glābšanas aprīkojuma varbūt bija kautkāds diskzāģis, iespējams, motorzāģis, un tas arī bija viss, tad šobrīd aprīkojums mums ir ļoti profesionāls un varam veikt praktiski jebkāda veida glābšanas darbus," pauda VUGD Vidzemes reģiona brigādes Valkas daļas Smiltenes posteņa komandieris.
Jau divarpus gadus Smiltenes ugunsdzēsējiem ir jauns depo, un tas tika gaidīts ilgi. Arī Renāra vectēvs - bijušais Smiltenes posteņa komandieris Artūrs Lielais atceras - vecās depo telpas pilsētas centrā bija šauras un lielajām autocisternām nepiemērotas. Taču tā ir nozīmīga vēstures laika liecība, jo tur sāka veidoties Smiltenes ugunsdzēsēju tradīcijas.
"Es nezinu, kāpēc viņi tā būvēja, bet laikam tam firstam ar tā nauda nemaz tā nemētājās, tie jumti tik švaki pārlaisti pāri ir, bet mēs jau tam firstam pateicīgi, ka uzbūvēja tādu ugunsdzēju [depo], dzelzsceļu. Man tur ierādīja augšā kabinetu, ko tad es tur sēdēšu augšā, man pie vīriem jābūt ir," atceras bijušais VUGD Smiltenes posteņa komandieris Artūrs Lielais.
Renāra Žeļezkina vectēvs ir lepns, ka profesijas izvēlē mazdēls devies viņa pēdās, lai arī darbs nav viegls un prasa lielu personīgo ieguldījumu. Turklāt mazdēla paveiktais novērtēts arī Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā, pasniedzot 3. pakāpes apbalvojumu par priekšzīmīgu darbu.
"Priecāties es priecājos, bet jebkura priekšnieka darbošanās jau nav nekāda medusmaize, ir jādomā līdzi, jo cilvēki jau arī jūtīgi ir, jāsadzīvo ir, man vienīgais prieks ir, ka viņš tiek atzīts, un viņš jūt, ka viņš savu darbu var darīt," stāsta bijušais komandieris.
Žeļezkins saka, ka viņam ir patīkami par novērtēto darbu. "Katru apbalvojumu es uzskatu kā tādu papildu motivatoru, lai nebūtu tā, ka mēs pie kaut kā apstājamies, un tas nozīmē, - ja mans darbs ir atzīts, ka es eju pareizajā virzienā, tā noteikti ir jāturpina tālāk," saka Žeļezkins.
