Viena no iedzīvotājiem, kas vistuvāk dzīvo traģēdijas vietai, ir privātmājas saimniece Ilga.
Sākotnēji viņa atsakās runāt ar LTV raidījumu „4. studija”. Tomēr pēcāk piekrīt. Savu sākotnējo skarbumu viņa pamato ar cilvēku interesi redzēt vietu, kur aizsaulē aizgāja mazais Ivans.
„Tā vieta nav ekskursantu vieta. Tur jāiet tiem, kam sāp, nevis, lai redzētu, kurā vietā [viņš nomira]. Tas nav cilvēciski,” ziņkārīgajiem pārmet Ilga, norādot, ka ļaužu ziņkārība nav cieņpilna pret aizgājējiem.
Viņu sāpinājis sabiedrībā izskanējis viedoklis, ka puika iemucis mežā viņas suņu dēļ. Proti, tie bērnu it kā iedzinuši mežā. „Viņš jau pa šo pusi neiegāja mežā. Viņš pa otru iegāja,” norāda Ilga.
Sieviete saka, ka dzīve viņai šeit vairs neesot. Nepietiek, ka klaigādami uz nelaimīgo vietu nāk ziņkārīgo bari, viņai esot jācieš arī no „paparaci” uzbrukumiem. Proti, cilvēki fotografē liktenīgo vietu un apkārtni, kur atrodas Ilgas mājas.
Reliģiju pētnieks un psihoterapeits Artūrs Utināns un mācītājs Uģis Pallo norāda, ka cilvēkus uz traģiskām vietām mudina doties dažādi apsvērumi. „Piemēram, viens ir „kaprača komplekss”. Kapracis aprok kādu, un zemapziņa rada baudu, ka tas neesmu es,” pauž Utināns. „Mēs gribam paredzēt nākotni, novērst sev nelaimes... Šajā gadījumā ir racionāli motīvi - var pamācīt bērnus: „Neej! Klausi mammu!” atzīmē Utināns.
„Ja ir runa par mazo Ivanu, tad ļoti interesanti, ka virmoja informācija, ka rūpība par Ivanu vienmēr ir bijusi stipri nosacīta,” novērojis mācītājs Uģis Pallo. „Tagad Ivans ir pazudis. Mēs ceļam piemiņas vietu, apmeklējam to ar ziņkāri.
Ļoti bieži ir tieši ziņkāre, mazāk līdzjūtības,” jau kritiskāks ir Pallo.
Vēstīts par jūlijā notikušo traģēdiju Liepājā, kur no no sava dzīvokļa izgāja piecus gadus vecais Ivans Berladins un mājās neatgriezās. Viņa māte apgalvoja, ka šī bijusi pirmā reize, kad Ivans viens aizgājis no mājām. Desmit dienas pēc pazušanas zēns atrasts bez dzīvības pazīmēm Dubeņos meža masīvā. Apstiprinājusies policijas versija par to, ka bērns varētu būt apmaldījies un klīdis viens.
