Panorāma

Panorāma

Panorāma

Daudzdzīvokļu namu arhitektūra Venēcijas biennālē

Uz galvas ūdenī, ar ķermeni - ratiņos

Mārtiņš ratiņkrēslā pēc neveiksmīga lēciena; aicina mācīt bērniem – uz galvas ūdenī nelēkt nekad

Katru vasaru zem operāciju zāles lampām guļ tie, kuri, glābjoties no karstuma, nolēmuši ielēkt ūdenī uz galvas. Lauztie kauli sadzīst, bet traumētās smadzenes vairs nekad nespēj rokas un kājas vadīt tā, kā pirms liktenīgā lēciena.  Mārtiņš, kas pēc neveiksmīga lēciena ūdenī nonāca ratiņkrēslā, uzskata – bērniem no maza vecuma jāmāca vienkārši nelēkt.

2003. gada vasara - rallijs, karsta vasaras diena, kempings. Un dīķis. Mārtiņa Karnīša stāsts ir klasika.

“Visi lēca, es arī vairākas reizes ielēcu. Viena neveiksmīgi. Tā arī nokļuvu ratos,” stāsta Mārtiņš.

“Izklaides jau parasti ir ne bez alkohola. Tā pārgalvība ir lielāka, un tā saprašana ir mazāka. Vai gribēju augstāk ielēkt. Kaut kas nesanāca. Klasiskais stāsts, ka aktīvo atpūtu nevajag savienot ar alkoholu,” saka Mārtiņš.  

Šī būs 15.vasara, kad viņš ir ratiņkrēslā. Jau uzreiz ārsti neko nesolīja. Un viņiem izrādījās taisnība.

Tagad viņš praktiski palīdz tiem, kas nokļuvuši viņa kurpēs, vai precīzāk – ratos. Pabalsti, pensija, dzīvesvieta, darbs - mainās viss.

“Palīdzēt jau tu nevari. Viņi īsti palīdz sev tikai paši. Es vismaz dodu to apjausmu, kas šeit nonāk pirmo, otro reizi pēc traumas. Bieži tie neapdomīgie jaunieši, ja ir strādājuši, tad neoficiāli. Tas stāžs nesasniedz 3 gadus. Tur nav pat pensija, tur ir pabalsts. Zem 100 eiro,” stāsta Mārtiņš.

Mārtiņš uzskata, ka mums jāiet skandināvu ceļš, mācot bērnus vienkārši nelēkt.

“Ziemeļvalstu pieredze rāda, ka tas ir jāsāk mācīt vienkārši skolās, peldēšanas nodarbībās, no skolas vecuma jāmāca. Tur šis traumatisms ir krietni samazinājies. Tur šīs invalīdu organizācijas (ir atsevišķi sporta veidi, kuriem vajadzīgi sportisti ar kakla traumām) mūsējos pārvilina. Jo savējo vienkārši kļuvis par maz,” saka Mārtiņš.

Saistītie raksti
Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti