Sadaļas Sadaļas

Marija Podnieka par dzīvi Sibīrijā: Mēs kā bērni badu nejutām, vecākiem bija grūti!

“Cilvēks dzīvo, tev ir mājas, tev ir iedzīve, cerības par dzīvi, un tev saka „sabiraites” [krievu val. – savācieties [ceļam]], un tu nezini kur un kā,” Rēzeknes novada Maltas pagasta iedzīvotāja Marija Podnieka stāsta par brīdi, kad viņas tēva mājās 1949. gada 25. marta rīta pusē iebrauca un paziņoja, ka ir jādodas prom, – padomju vara viņu deportēja.

Pati Marija Podnieka ir Sibīrijas bērns, piedzima divus gadus pēc savu vecāku un viņu ģimeņu izsūtīšanas. Marijas mamma un tēvs līdz 1949. gada 25. martam nebija pazīstami.

Marija Podnieka par dzīvi Sibīrijā: Mēs kā bērni badu nejutām, vecākiem bija grūti!Lāsma Zute - Vītola

“Viņus liktenis saveda vienā lopu vagonā ceļā uz Sibīriju. Un šī vagona galapunkts bija Isiļkuļa  Omskas apgabalā. Mani vecāki nonāca kopā vienā vietā, arī izvēlējās viņus uz vienu nometinājuma vietu, jo redzēja, ka tur tādi stiprāki darba cilvēki. Tas ir uz sovhozu,” stāsta Marija.

Sākums Sibīrijā bijis ļoti grūts. Ceļš vilcienā ilga divas nedēļas, kuras pavadīts stresā, neziņā un aukstumā. Atbraucot ģimenes nomitināja zemnīcās, tā bija patvēruma vieta bez grīdas.

“Sibīrijā pavasaris sākas jau agri, bet bija pietiekoši auksti neapkurināmā zemnīcā, kā viņi teica – naktī mati piesaluši pie sienas,” saka Marija.

Tēva brālis saslima ar plaušu karsoni un tika ievietots vietējā slimnīcā.

“Tur, kā viņš stāsta, visi slimnīcas darbinieki un pacienti uz viņu gājuši skatīties, ka atvests bandīts!” Protams, pirmais laiks bija tuvu badam, tad viņi staigājuši pa lauku, kur bijuši stādīti kartupeļi, un pavasarī vēl kaut ko varēja no tiem iepriekšējiem gada sasalušajiem kartupeļiem kaut ko atrast, kaut kādi zaļumi nāca ārā,” stāsta Marija.

Tā kā ģimenes norīkoja strādāt sovhozā [padomju saimniecībā], tika maksāta alga. Un bija iespēja ko nopelnīt iztikai. Palikt uz ziemu zemnīcās nozīmēja nosalt, tāpēc ģimene sāka celt sev vietu, kur palikt. Būvēja to, izmantojot mālus, govs mēslus un salmus.

„Mamma bija spēcīga sieviete, viņa centās, jo vīriešiem maksāja vairāk, un viņa gāja ar vīriešiem maisus kraut, lai varētu nopelnīt vairāk,” stāsta Marija.

1951. gadā piedzima Marija, pēc diviem gadiem piedzima dvīņu māsas. Marijai bija septiņi gadi, kad ģimene atgriezās Latvijā. Taču atgriežoties arī nebija viegli. Mājas bija iznīcinātas, vecāki labāk apmaksātā darbā iekārtoties nevarēja.

Ļoti ilgi ģimenē par piedzīvoto vecāki nerunāja, jo baidījās.

Krustmātes brālis fotografēja, tādēļ atmiņas par laiku Sibīrijā Marijai Podniekai ir saglabātas arī fotogrāfijās.

„Man jau tūlīt būs septiņdesmit, es saprotu, kas tas bija vecākiem, jaunība aizgāja tur, un šeit atbraukuši, viņi visu savu dzīvi, cik jau varēja, pakārtoja, lai bērniem būtu labāk, jo bija ļoti grūti,” stāsta Marija.

Vēsturnieks Kaspars Strods norāda, ka deportācijas bija ļoti pārdomātas un notika slepeni. Saraksti ar cilvēkiem, kuri jāizsūta, bija izveidoti, balstoties uz 1939. gada lauksaimniecības dokumentiem, neņemot vērā, ka pēc kara situācija saimniecībās bija citādāka. Kopumā Rēzeknes apriņķī tika izsūtīti vairāk nekā 1200 cilvēku.

„Šiem cilvēkiem deva īsu laiku paņemt to nepieciešamāko, lai arī pēc šī plāna un rīkojuma katrai deportējamai ģimenei bija stunda laika to izdarīt, bet ļoti bieži tam tika atvēlētas minūtes 15–20. Un tad viņus transportlīdzekļos, kravas mašīnās, citos gadījumos zirgu pajūgos sūtīja uz šiem saucamajiem savākšanas punktiem,” stāsta vēsturnieks.

Spriedums – izsūtīšana uz mūžu. Deportācija ir traģiskākais notikums Latvijas vēsturē, kas atbalsojas arī mūsdienās, uzsver Kaspars Strods.

“Tas nav tikai tā, ka šajās deportācijās tika sagrautas tūkstošiem cilvēku dzīves, bet arī tas, ka padomju režīms lika noprast, ka jebkāda veida brīvdomāšana vai nepakļaušanās sistēmai tiks sodīta, un savā ziņā tas kaut kādā veidā ir arī palicis līdz mūsdienām, īpaši vecākajai paaudzei šīs bailes izteikt savu viedokli, izkāpt ārpus rāmjiem, tas ir palicis, neiesaistoties un neradot sev liekas problēmas,” saka Strods.

25. marts ir vien pirmā diena, kad tika uzsākta masveida deportācijas, tās turpinājās vēl vairākas dienas. 1949. gada deportāciju pamatmērķis bija veicināt kolektivizāciju, lai Latvijā veidojas kolhozi. Deportēti uz Sibīriju tika aptuveni 42 000 cilvēku.

Šodien, atceroties un godinot 1949. gada deportāciju upurus, cilvēki tiek aicināti nolikt ziedus un svecītes piemiņas vietās, darot to katram individuāli.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt