Tā deportāciju bēda ir pārāk smaga, lai to, kā teikts dziesmā, “liktu zem akmeņa”. “Tāpēc mums neatliek nekas cits, kā nest to sevī. Bet nest nevis kā kaklā uzkārtu, bet kā tādu akmeni, kuru var arī iemūrēt stiprai celtnei, garīgai celtnei,” sacīja Zālīte.
“Mūsu robežsargi var nosargāt robežu ar ieročiem, mūsu armija var pasargāt mūsu fizisko ķermeni. Bet pat NATO nevar palīdzēt pasargāt mūsu iekšējo, garīgo satvaru. To, vai mums ir vienotības sajūta kā tautai, vai mēs apzināmies sevi kā nāciju. Vai mēs apzināmies arī to, ka 14. jūnija traģiskais notikums neattiecas tikai uz atsevišķām ģimenēm, bet tā ir visas mūsu nācijas traģēdija,” sacīja Zālīte.
Dzejniece arī mudināja kopt un sargāt latviešu valodu: “Mums valoda jāsargā. Un to nevar ne ieroči, neviens cits. Tikai mēs paši. Mēs, kas esam šīs valodas vienīgie nesēji. Mēs, kas esam lepni par savu zemi, neļaujam to nicināt ne sev, ne citiem.”
“Kad tas viss saslēdzas kopā, tad mēs kļūstam par to zelta jostu, kas var nosargāt tēvzemi,” sacīja Māra Zālīte.
KONTEKSTS:
1941. gada 14. jūnijā izveda 15 424 Latvijas iedzīvotājus, viņu vidū bija ap 4000 zīdaiņu, bērnu un pusaudžu. Daudzi no vismazākajiem gāja bojā jau ceļā, citi izsūtītie no bada, slimībām un smaga darba mira vēlāk. Daļa deportēto bērnu izdzīvoja un atgriezās Latvijā, citi palika uz dzīvi Sibīrijā.
