Paliek bez ratiņkrēsla
Jolantas Kalniņas 12 gadus vecajam dēlam ir invaliditāte un vajadzīga pastāvīga pieskatīšana. Tāpēc ratiņkrēsls ir ļoti svarīgs, jo bez tā ģimenei jāpaliek mājās.
„Iziet ārā, aiziet pie ārstiem, aiziet tur, kur man vajag. Uz veikalu aiziet. (..) Lai viņš vairāk vai mazāk sabiedrībā, ārā izietu, svaigā gaisā, saulīte spīd. Kāpēc man jāsēž, viņš pie atvērta loga jātur? Tas nav normāli. Uz to pašu skolu aiziet,” saka mamma.
Kad ratiņkrēsls bija nokalpojis apmēram gadu, tam salūza kāpslis, uz kura atbalsta kājas. Tāpēc aprīļa beigās Jolanta devusies uz Vaivaru tehnisko palīglīdzekļu centru nodot ratiņkrēslu remontā.
„Man pateica, ka tos paturēs un piedāvāja vietā pieauguša cilvēka ratus, kuri ir pilnīgi nepielāgoti guļošam bērnam. Man skaitās guļošs bērns. Iesniegumā es rakstīju, ka nepieciešams obligāti ar nolaistu muguras daļu, jo bērns nesēž stabili. Tie rati nebija piemēroti pilnīgi. Te ir pat rakstīts, ka ņēmējs lietošanā līdzvērtīgu tehnisko palīglīdzekli saņem. Tas galīgi nebija līdzvērtīgs,” stāsta Jolanta.
Viņa uzskatījusi, ka, paņemot uz remonta laiku nepiemērotu ratiņkrēslu, pakļaus bērnu riskam: „Jā, tie ir labi rati. Es zinu vienu mammu, kurai dēls, viņam 16-17 gadu, jā, sēž, bet viņš stabili sēž. Kur tad šitādos ratos un kā es ar tiem braukšu? Es iekāpt autobusā ar tiem nemaz nemāku. Un ja man dēls izgāzīsies, ko tad es darīšu? Un kuru es vainošu? Sevi, jo neviens cits nebūs vainīgs. Jo tie rati nav bērnam paredzēti.”
Tāpēc izvēlējusies atstāt ratiņkrēslu remontam, bet pretī aizstāšanai piedāvāto nepaņemt. Vēlāk sociālajā tīklā “Facebook” rezonansi sacēla viņas ieraksts par šo gadījumu.
Uz nelaimes saucienu atsaucās arī cilvēkus ar invaliditāti pārstāvošā organizācija „Apeirons”. „Mēs arī sazinājāmies ar Jolantu un mēģinājām saprast, kādā veidā “Apeirons” var iesaistīties un palīdzēt,” stāsta organizācijas vadītājs Ivars Balodis.
Kritizē Vaivaru pakalpojumu kvalitāti
„Man liekas, ka lielākā problēma ir tā, ka
valsts iestāde, kas ir domāta, lai palīdzētu cilvēkiem, kas nonākuši nelaimē, kuriem ir nepieciešamība pēc kāda tehniskā palīglīdzekļa, nav spējīga realizēt šo savu uzdevumu,” saka “Apeirons” vadītājs.
“Apeirona” pieredze rāda, ka šis gadījums nav unikāls. Balodis uzskata, ka Vaivaru tehnisko palīglīdzekļu centram trūkst pakalpojuma kvalitātes standarta. Svarīgi būtu veidot arī palīglīdzekļu fondu jeb vietu, kur uz remonta laiku var sniegt līdzvērtīgu vai tādu pašu palīglīdzekli, kāds salūzis.
„Jābūt nodrošinātam arī normālam remontam. Tas nozīmē – ja tev šis ratiņkrēsls ir salūzis vai kāda cita nelaime notikusi, tad tev ir iespēja apmainīt pret līdzvērtīgu, vai vismaz izstāstīt klientam to, kā lietot, šos citu ratiņkrēslu, ja citas iespējas nav. Apmācīt cilvēku.
Tehnisko palīglīdzekļu pakalpojums nav tikai iedot ratiņkrēslu un viss. Tā ir apmācība, sekošana līdzi, vai tas pareizi tiek lietots, tā ir tehniskā apkope un daudzas citas lietas, kas jāņem vērā,” norāda Balodis.
Jolantas stāsts nonācis arī Labklājības ministrijas redzeslokā. „Es saskatu, ka tā ir normatīvajos aktos noteikto pienākumu nekvalitatīva izpilde. Rakstīts, ka persona, kura nodod tehnisko palīglīdzekli uz remontu, viņai tiek nodots līdzvērtīgs palīglīdzeklis. Šajā gadījumā tas nebija nodrošināts. Pret personu bija ļoti formāla attieksme. Tas arī mums nepatīk,” saka ministrijas Sociālo pakalpojumu departamenta direktors Maksims Ivanovs.
Vaivaru tehnisko palīglīdzekļu centram esot izstrādāts komunikācijas standarts. Tomēr Ivanovam grūti spriest, cik ļoti šajā gadījumā tas bijis ievērots: „Jo īstenībā cilvēks zvanīja izmisumā un teica, ka tiek piedāvāti pilnīgi absurdi risinājumi, izklāstot tos man. Es arī pilnīgi piekrītu viņai. Un īstenībā to problēmu jau par 50% varēja atrisināt, pieklājīgi komunicējot ar personu un iesakot viņai kaut kādus reālākus risinājumus, nevis vienkārši iedodot ratiņkrēslu, kas pilnīgi neatbilst bērna funkcionālajām īpašībām un pasakot, ka mums nekā cita nav un viss, uzredzēšanos.”
Skaidro ar komunikācijas kļūdu
Jolantai ieteikuši vērsties nevalstiskajā organizācijā “Tehnisko palīglīdzekļu parks”. Tomēr tur arī vajadzīgā ratiņkrēsla nav bijis. Uz remonta laiku ratiņkrēslu aizdevuši līdzcilvēki.
Ministrija nosūtījusi sūdzību par šo gadījumu Vaivaru tehnisko palīglīdzekļu centram un prasījusi atbildi. Tiesa, centrā uz radušos situāciju raugās citādāk.
„Nebija tā, ka netika piedāvāts līdzvērtīgs,” saka Vaivaru tehnisko palīglīdzekļu centra valdes loceklis Mārtiņš Oliņš pauž, ka piedāvātais ratiņkrēsls bijis piemērots gulošam bērnam. Iepirkts konkursa kārtībā un diezgan funkcionāls, piemēram, ar regulējamu muguras atbalstu.
„Es domāju, ka tur, iespējams, bija kaut kāds tiešām varbūt komunikācijas pārpratums sarunā, ka kliente Jolanta Kalniņa sagaidīja varbūt tieši tādus pašus ratus, ka iedos uz garantijas laiku. Savukārt, iespējams, no mūsu puses darbinieks varbūt līdz galam neizskaidroja to ratu iespējamo funkcionalitāti. Cik es sapratu no darbinieka, Jolanta Kalniņa pat nevēlējās uzklausīt, atteicās un viss. (..) Noteikti gribētos atvainoties mūsu darbinieku vārdā par šādu situāciju. Ceru, ka nekas līdzvērtīgs neatkārtosies,” saka Oliņš.
Centrs jau sniedzis savu skaidrojumu ministrijai, taču ministrijā Latvijas Radio apliecināja, ka savu viedokli nemaina. Maksims Ivanovs vērtē, ka konkrētais gadījums atspoguļo vajadzību iespējami ātri īstenot tehnisko palīglīdzekļu reformu.
Ar reformu paredzēts atteikties no publiskiem iepirkumiem, veidojot kuponu sistēmu un iespēju palīglīdzekli pielāgot individuāli.
„Mēs nevaram ietekmēt ne attieksmi kā tādu no darbinieku puses, arī mēs nevaram ietekmēt pašu piegādes sistēmas kvalitāti. Kad mums, piemēram, būs kompetenču centrs, būs iesaiste no Tehnisko palīglīdzekļu parka, tad būs daudz plašāks pieejamo palīglīdzekļu apjoms,” norāda Ivanovs.
Tikmēr šonedēļ, divas nedēļas pēc ratiņkrēsla nodošanas remontā, Jolantai piezvanījuši no tehnisko palīglīdzekļu centra, informējot, ka dēla ratiņkrēsls ir salabots un Jolanta to saņēmusi.
