Nacionālā mākslas muzeja rekonstrukcijas būvdarbu vadītājs Juris Grodņa skaidroja, ka viss būvēts pēc projekta, vecās konstrukcijas ar jaunām tika atdalītas atsevišķi, un tika iestrādāts atbilstošs materiāls, kas bija atbilstošs konstrukcijai – poliuretāns, specifisks materiāls, kas nepakļaujas sarukšanai, un ar elastīgu aizdari tika aizdarīts.
To, ka poliuretāna putas šajā gadījumā ir vispiemērotākais risinājums, telefoniski apstiprināja arī vairāki Latvijas Restauratoru biedrības eksperti, savukārt to, kāpēc apmetums šajā vietā nolupis, izskaidrot ir vēl vieglāk – pie vainas ir muzeja apmeklētāju apavu purngali.
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce norādīja, ka “ēka tiek intensīvi lietota”, un kopš muzeja nodošanas ekspluatācijā šeit ir izgājis cauri apmēram miljons cilvēku.
“Līdz ar to mēs varētu teikt, ka ar katra šī apmeklētāja sava veida nospiedumu viss arī atstāj šeit pēdas. Bet protams, kā jebkurā procesā – un ēka ir dzīva, ēka ir dzīvs organisms, es tā gribētu teikt, un reizi pa reizei, protams, ka gadās šādas tādas ķibeles, kuras sistēmiski un regulāri tiek arī novērstas,” sacīja Lāce.
Muzeja direktore arī uzsvēra, ka pēc rekonstrukcijas dažādas nepilnības atklājas ik pa laikam, taču tās vienmēr operatīvi tiek novērstas.
“Uz šo ēku vēl joprojām darbojas garantijas visi termiņi, tā kā tas ir pēc likumdošanas visas šīs atbildības, un nekad es neesmu varējusi teikt, ka „Re&Re“ speciālisti nav bijuši atsaucīgi tieši šīs ēkas problēmsituāciju risināšanā,” norādīja Lāce.
Konkrēti šajā gadījumā būvnieki iecerējuši papildus apmetumam veco siju galus apšūt ar koka dēlīšiem, lai šo problēmu novērstu uz visiem laikiem.
Šobrīd kopš Nacionālā mākslas muzeja nodošanas ekspluatācijā pagājuši jau četri gadi. Vēl pēc gada beigsies garantijas termiņš.
