Gluži kā padomju laikā pie veikaliem Valmieras gadatirgū pagara rinda veidojas pie Madonas novada „Jaunkalēju” maizes stenda, kurā, protams, arī lieli, smaržīgi rudzu maizes klaipi. “Ar simts gadu pieredzi maizīte, tāpēc arī rinda. Cilvēkiem garšo un patīk,” saka saimnieks Andrejs Broks, reizē apkalpojot pircējus un labprāt arī stāstot, kas tad ir labas rudzu maizes pamatā.
Vispirms tie ir rudzi, kādi tie jau tradicionāli pie mums ir auguši. “Šķirne ir problēma. Vecās šķirnes ir pamestas, taisa jaunas, kur jau jaukti ar tritikāli un viss kaut kas. Bet mums Madonā, Gulbenē vēl tāpat audzējam, tāpat ir bioloģiskie rudzi, un tos izmantojam. Tad laba maizīte sanāk, jo vecas, labas šķirnes,” stāsta maiznieks.
To, ka kvalitatīvi rudzi ir problēma maizes cepējiem, apstiprina arī ceptuves „Saules klaips” pārstāvis Deins Klūga:
“Jā, tas tā ir, tīra maize ir ekskluzīvs produkts mūsdienās. Rudzu graudi mums ir ļoti grūti pieejami.
Es esmu runājis ar citiem maizes ražotājiem, un viņi iepērk no Igaunijas vai Lietuvas. Tā ir problēma, jā.”
Hibrīdās rudzu šķirnes ir ražīgākas, un līdz ar to arī zemnieki tās vairāk izvēlas audzēt. Taču no šīm ievestajām šķirnēm ceptā maize, kā vērtē maiznīcas „Liepkalni” saimnieks Dagnis Čākurs, visvairāk cieš garšas ziņā. “Viņiem ir tādas šķirnes, tā kā mēs paņemam ziemā tomātu – tas ir kā plastmasa, nepūst, tas pats ir ar graudu.
Un ir tās šķirnes, tās vēsturiskās, kas ir labākas, bet tās izaudzēt ir grūtāk.
Visā pasaulē jau tā ražošana dzen uz to, ka tiek lētāk un ātrāk saražots, viss tiek industrializēts,” saka Čākurs.
Mūsu tradicionālā rudzu šķirne „Kaupo” ir tā, par kuru maiznieki saka, ka sanāk visgaršīgākā rupjmaize. Bet Priekuļu pētniecības centra pētniece Indra Ločmele stāsta, ka bija laiks, kad Priekuļos izaudzētā augstvērtīgā sēkla “Kaupo” šķirnei tā arī palika noliktavās. Tagad gan situācija mainoties. “Šogad “Kaupo” aizgāja uz urrā. Varētu teikt, tāpēc, no vienas puses, ir jāsaka paldies “Rīgas dzirnavniekam”, ka tas ir sācis šo rudzu programmu. Tāpat arī tas, ka ministrija ieviesusi izmaiņas tiešo maksājumu nosacījumos lauksaimniekiem, piešķirot šai šķirnei “Kaupo” atsevišķu kodu. Līdz ar to mēs varēsim iegūt statistiku, cik tad plaši tieši Latvijā šī šķirne tiek audzēta, jo līdz šim mums ir dati tikai par sēklaudzētājiem,” stāsta Ločmele.
Maiznīcas „Liepkalni” saimnieks Dagnis Čākurs arī apstiprina – zemnieki, ja viņus uzrunā audzēt mūsu tradicionālo šķirni, to labprāt darīs, bet tad jārēķinās, ka kvalitatīva maize būs dārgāka. Pētniece Indra Ločmele gan atzīst, ka situācija vēl nav tik bēdīga, lai nesaglābtu mūsu tradicionālo rudzu šķirni, bet tad pie Zemkopības ministrijas jāvēršas visiem kopā – audzētājiem, dzirnavniekiem, maizniekiem.
Jāpiebilst, ka tradicionālās, vecās graudu šķirnes daudzas Eiropas valstis jau ir pazaudējušas un pamatā strādā ar hibrīdšķirnēm. Maiznieki uzskata, ka mums vēl ir iespēja, lai savu tradicionālo rudzu šķirni saglabātu arī nākošajām paaudzēm.
