Austers: No sākuma nedaudz pastāstiet viens par otru.
Bērziņš: Ar Indriķi esam pazīstami jau sen, un vienmēr esmu viņu uztvēris kā cienījamu zinātnieku, prorektoru, kurš aktīvi cīnījies par zinātnes attīstību. Viņš man asociējas ar ļoti interesantiem stāstiem par bioloģiskām tēmām, kas man ir svešas, bet vienmēr ir interesanti klausīties, kad viņš stāsta. Visvairāk palicis atmiņā stāsts par zemenēm un riekstiem, ka zemenes ir gandrīz vai kā rieksti.
Muižnieks: Vairums nebiologu atbildēs, ka tā ir oga. Taču zemenes ir riekstiņu kopauglis, - tas, kas mums starp zobiem knašķ, kad mēs ēdam, tie īstenībā ir tie riekstiņi. Bet ar Gundaru mani pirms krietna laika, kad viņš nesen bija sācis strādāt universitātē, iepazīstināja tā laika fakultātes dekāns Edgars Vasermanis. Pēc vairākiem gadiem, kad Mārča Auziņa rektora darbības laikā Gundars kļuva par kancleru, mūsu sadarbība kļuva ciešāka. Viņš bija ļoti piesardzīgs kanclers. Šos pienākumus viņš turpināja pildīt kādu pusotru gadu, kad jau biju rektors, bet vēlāk Gundars ievēlēts par Biznesa, ekonomikas un vadības fakultātes dekānu un tajā ir īstenojis reformas, un, ja iesāktais tiks pabeigts līdz galam, tad būs labi.
Bērziņš: Tikai gribēju piebilst, ka, runājot no finanšu viedokļa, mums ir dažādas riska apetītes.
Programmu labākās un vājākās vietas kandidātu skatījumā
Austers: Kas Indriķa programmā ir tas labākais?
Bērziņš: Atbalsta sistēma sadarbībai ar industriju. Man ļoti patīk šie efektīvās sadarbības projekti, un tā ir laba iepriekšējā perioda iniciatīva, kuru paredzēts turpināt arī tālāk, un to es uzskatu par vienu no veiksmīgākajām, kas ir devusi ļoti labus rezultātus. Ja mani ievēlēs, arī es to turpināšu.
Indriķi, kas ir labs Gundara programmā?
Muižnieks: Labi ir tas, ka tur ir daudz pozitīvu solījumu. Un tendence virzībai uz izcilību visās lietās un vietās noteikti ir ļoti apsveicama.
Austers: Kas ir sliktākais, kas jums vismazāk patīk otra programmā?
Bērziņš: No pārvaldības un funkcionalitātes viedokļa man nepatīk vai neredzu kā efektīvu risinājumu diviem administratīvajiem prorektoriem. Šāda situācija lielā mērā dublē dekānu darbu un funkcijas, administratīvajam prorektoram atstājot tikai kontroles un koordinācijas funkciju, kas ir nepietiekoši, lai veiksmīgi pārvaldītu tik ļoti nozīmīgus LU virzienus kā studijas un zinātne.
Muižnieks: Tradicionālais zinātņu un studiju jomu pārraudzības dalījums nav virziens, kurā augstskolu vidē pieredzējušam cilvēkam vajadzētu nodarboties ar tām funkcijām, kuras ir departamentu pārziņā – rūpēties, lai būtu nolikumi, savlaicīgi sagatavoti dažādi pārskati un tamlīdzīgi. Ja runājam īpaši par zinātņu prorektora virzienu, tad es neredzu, kur dabūt tādu universālo kareivi, kurš pārzina un saturiski saprot to, kas notiek pilnīgi visās jomās. Universitātes pārvaldībā ir administratīvā atbalsta funkcija un saturiskā stratēģiskās virzības funkcija, un šie divi prorektori pārrauga konkrētu virzienu: viens – humanitāro un sociālo, otrs – dabaszinātņu un medicīnas akadēmiski stratēģisko virzienu, pietiekami kompetenti tos pārzinot. Savukārt departamenti nodrošina administratīvo atbalstu.
Austers: Un kādas ir Gundara programmas vājās vietas?
Muižnieks: Man acīs iekrita trīs. Īsti nesapratu, ko nozīmē moto “Zināšanas ir spēks”. Kas domāts ar šo Bēkona frāzi – tā nāks “Scientia et patria” vietā? Papildinās to? Otra lieta – apsolījums fakultātēm un droši vien citām struktūrvienībām pašām slēgt darba un sadarbības līgumus. Kādā veidā notiks šo visu diezgan sarežģīto procesu administratīvā pārraudzība? Tad jau fakultātēm būs vajadzīgs arī savs juridiskais atbalsts utt. Vai tas nav ceļš virzienā, kurā es negribētu redzēt universitāti attīstāmies – kā 13 vai 26 neatkarīgu universitātīšu tādu tipa Eiropas Savienību. Un trešā lieta – no vienas puses, tiek runāts par 3. kārtas attīstību Akadēmiskajā centrā, un īsti arī nesaprotu, kas domāts ar 3. kārtu, piebilstot, ka tam tiks meklēti finansiāli ilgtspējīgi risinājumi, bet turpat dažus punktus tālāk ir tāds kā apsolījums, ka līdzekļus, kurus mēs iegūsim no nekustamo īpašumu atsavināšanas, atdosim pasniedzējiem un pētniekiem algās vai kā atbalstu. Tā vismaz es to izlasīju. Tas manī raisīja bažas, jo Ministru kabineta rīkojums faktiski aizliedz šāda veida rīcību, ļaujot ieguldīt tikai Akadēmiskā centra attīstībā. Protams, arī pats Akadēmiskais centrs ir atbalsts zinātniekiem un profesoriem.
Bērziņš: Moto “Zināšanas ir spēks” ir viena no pamata koncepcijām, lai fokusētu universitātes darbību uz to, kam tā, manuprāt, ir arī domāta – esošo zināšanu apkopošana, jaunu zināšanu radīšana un to nodošana nākošajām paaudzēm. Universitātes pamatā ir darbs ar zināšanām visās iespējamās to izpausmēs, un ar šo moto vēlējos uzsvērt, ka mums ir kompetence un spēja strādāt ar lielu zināšanu apjomu un dalīties ar to. Tas ir apzināts fokuss uz visām ar zināšanām saistītām jomām, jo nākotnē būs spējīgi strādāt tikai tie, kuri pratīs darboties ar lielu zināšanu un informācijas apjomu. Attiecībā uz līgumiem – programmā divu lapaspušu ierobežojuma dēļ nav iespējams visu precīzi aprakstīt, bet galvenā doma ir – līdz zināmai summai jābūt standartizētiem līgumiem. Piemēram, ja mums ir sadarbības līgums ar kādu no industrijas pārstāvjiem par summu līdz 5000 eiro, līguma forma ir apstiprināta un tur atliks ierakstīt vien konkrēto darba uzdevumu. Šādā veidā mēs likvidēsim birokrātiju, samazinot darba apjomu juridiskajam dienestam. Uzskatu, ka fakultātes ir kompetentas pieņemt lēmumus, izmantojot standartizētus līgumus, ņemot vērā summu ierobežojumus. Par darba līgumiem ir precīzāk – daudz vienkāršāk ir kontrolēt, par kādām summām mēs drīkstam parakstīt līgumus, nekā kontrolēt, tieši ar kuru konkrēto cilvēku mēs parakstam līgumu. Mana dziļa pārliecība ir, ka struktūrvienībām ir pilnīga kompetence lemt, kurš ir piemērotākais kandidāts. Ar Akadēmiskā centra 3. kārtu domāta Tehnoloģiju māja un visi ar to saistītie jautājumi. Tas ir ļoti nozīmīgs universitātei un nepieciešams projekts. Savukārt par finansējumu, kas tiks novirzīts, runa bija konkrēti par ieņēmumiem no dažādiem īres pakalpojumiem, nevis no atsavināšanas.
Muižnieks: Tur bija teikts, ka tieši no atsavināšanas.
Bērziņš: Tieši šogad 100 000 eiro no nekustamā īpašuma īres ieņēmumiem, arī no mecenātu novēlētajām ēkām, mēs novirzījām atbalstam kā sistēmai fakultātēm, kurām radušās problēmas. Un tas izlietots atbilstoši mecenātu novēlējumam – studiju atbalstam.
Muižnieks: Bet tekstā ir tieši rakstīts arī “atsavināšanas”. Par ierobežojumiem “mazajiem” līgumiem vajadzēja precīzāk uzrakstīt. Pēc mūsu sarunas tagad ir skaidrs, ka šie abi punkti ir tādi paši kā manā piedāvājumā.
500 labāko universitāšu sarakstā iekļūt 4 - 5 gadu laikā
Austers: Kāpēc jūs gribat kļūt par rektoru?
Bērziņš: Skatoties uz to, kas notiek, un runājot ar cilvēkiem, arvien vairāk redzu, ka ir ļoti būtiski mainīt fokusu uz cilvēkiem, zināšanu apguvi un saturu. Mans pētniecības virziens un iepriekšējā darba pieredze ar dažādām pārvaldes sistēmām un to analīzi deva iespēju izpētīt, kā sistēmas vadīt un kā virzīt tās uz konkrētu mērķu sasniegšanu. Saprotot, ka jāmaina fokuss, pieņēmu šo lēmumu vai izaicinājumu – jā, es to varētu izdarīt un virzīt universitāti tieši šajā virzienā, lai mēs sasniegtu to mērķi. Un es īstenībā arī ļoti ticu LU un tam, ka tas Top 500 ir sasniedzams. Ja sabiedrība atbalstīs, tad es ļoti labprāt gribu to realizēt. Man ir ļoti liela vēlme padarīt universitāti par nozīmīgu spēlētāju visā Baltijas augstākās izglītības, zinātnes jomā.
Muižnieks: Es domāju, ka universitāte ir pietiekami nozīmīgs spēlētājs gan Baltijā, gan mazliet plašākā reģionā. Varbūt ne visās jomās, bet ir noteiktas jomas, kur mēs esam priekšā daudziem. Uzskatu, ka mēs esam pietiekami daudz sasnieguši un attīstāmies pareizajā virzienā, lai, izmantojot tās pašas mums jau zināmās trīs komponentes – pētniecību, studijas un sadarbība ar sabiedrību, pie nosacījuma, ja mēs tam vēl piesaistām plašākas finansējuma iespējas, 500 labāko universitāšu sarakstā varam iekļūt 4-5 gadu laikā.
Austers: Tad tas ir tas galvenais iemesls, motīvs, kāpēc jūs gribat kļūt par rektoru?
Muižnieks: Nē, galvenais ir uzsāktos darbus nepārtraukt un nenovirzīties no pašreizējā ceļa. Un tas ceļš jau nav tikai forma un infrastruktūra. Tas ir gan administrācijas darbības modernizācija, gan studiju procesa restrukturizācija, gan zinātnes projekti, kuros mēs esam sekmīgi un kuri ir ļoti cieši saistīti ar to pašu infrastruktūras jautājumu.
Austers: Kāpēc jūs būsiet labs rektors, ja jūs būsiet rektors?
Muižnieks: Tāpēc, ka ar saviem darbiem jau esmu parādījis, ka esmu spējīgs izpildīt solījumus, jo solījumi, kas ir doti pirms četriem gadiem, ir izpildīti.
Bērziņš: Tāpēc, ka man ir pieredze, zināšanas un arī pētnieciskā pieredze konkrēti pārvaldes jomā un man ir izpratne, kā sasniegt rezultātu.
Kaprāns: Cik sekmīgi ir noritējusi paaudžu maiņa LU personālā? Vai un kā jūs plānojat to veicināt, ja tiksiet ievēlēts par rektoru?
Bērziņš: Pie paaudžu nomaiņas ir jāstrādā daudz vairāk, tostarp jāiesaista studenti pētniecībā ar domu, ka viņi kļūs par pasniedzējiem. Līdz šim tas īsti nav līdz galam strādājis, bet šajā virzienā jāizstrādā vesels pasākumu komplekss, lai to varētu īstenot. Jāņem vērā, ka mēs spēcīgi konkurējam ar privāto sektoru, kurā daudzi no mūsu potenciālajiem darbiniekiem veiksmīgi atrod darbu, jo algas, ko labiem speciālistiem piedāvā, ir tik lielas, ka mēs pat tuvumā nevaram konkurēt. Programmā paredzu kompleksas motivācijas sistēmas veidošanu, lai jaunie cilvēki gribētu te strādāt.
Muižnieks: Iepriekšējos četros gados universitāte pēc vidējā vecuma ir kļuvusi par pieciem gadiem jaunāka. Tas, manuprāt, ir unikāls sasniegums. Vidējais vecums ir nepilni 50 vai 45 ar kaut ko, bet iepriekš bija virs 50 gadiem. No aptuveni 1300 akadēmiskā personāla pārstāvjiem ir kāda trešā daļa, kuru vecums nesasniedz 40, tas ir ļoti pozitīvs sasniegums, un tas nozīmē, ka tas ir bijis mērķtiecīgi. Un šo pašu iesākto virzienu plānots arī turpināt, t.i. – mērķtiecīgi ņemt darbā Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības fonda projektos, strādāt ar pēcdoktorantiem, palielināt doktorantūras darbu piedāvājumu. Protams, ka ir arī visādas firmas, padomes, kur naudu var dabūt ātrāk un vairāk, bet universitātē ir akadēmiskās brīvības iespēja, iespēja attīstīt savu talantu tā, kā nevienā firmā tas nebūs iespējams.
Austers: Mums pierakstīts citāts, tas gan ir izdomāts, bet tikpat labi varētu būt arī īsts, iespējamais tautas vērtējums vai balss attiecībā par to, kas universitātē notiek: “Dzelžus un ēkas ir sagādājuši, tikai par cilvēkiem aizmirsuši”. Kāds ir jūs komentārs?
Bērziņš: Sajūtas lielai daļai sabiedrības, domāju, tieši tādas arī ir. Redzu, ka ēkām mēs tērējam miljonus, bet fakultātēm mums trūkst 100 000 un neviens nezina, ko darīt – jāslēdz programmas vai jāsamazina programmu izvēles un jāsamazina dažādas servisa iespējas studentiem tāpēc, ka mums trūkst naudas. Cilvēki to pamana un līdz galam nesaprot, tāpēc uzsvars šajā periodā, kad mums jau ir ēkas, būtu jāliek uz to, kā mēs veidojam atbalsta sistēmu cilvēkiem, kā mēs strādājam pie studiju satura, pie pētniecības satura, kā mēs mēģinām piesaistīt naudu tieši pētniecībai, pētniecības un studiju vajadzību nodrošināšanai, un to es arī redzu kā savu lielāko uzdevumu.
Muižnieks: Tā droši vien ir tās tautas, kura vēl nav Torņakalnā, balss, bet tie, kuri tur ir, drīzāk atbildēs ko pavisam citu. Te ir tas parastais, ja tā var teikt, pēcpatiesību laikmeta fenomens, ka mēs paļaujamies uz emocijām un nepamēģinām ieslēgt kritisko domāšanu un paskatīties – vai tad varēja šo naudu atdot algās? Nē taču, nekādā gadījumā, tas ir mērķtiecīgs ES piegādāts finansējums, tiesa, tur bija arī diezgan būtisks mūsu finansējums. Mums bija izvēle – palikt vecajā infrastruktūrā un izmaksāt mazliet vairāk algās un tajā pašā laikā zaudēt vispār kaut kādu konkurētspēju. Domāt, ka ar šādu palīdzību – kaut kādiem desmitiem eiro - mēs tagad izglābsim savus pasniedzējus un zinātniekus, tā man liekas totāla viņu nenovērtēšana. Ar šo jauno infrastruktūru mēs dodam instrumentus, dažādas iespējas, arī piesaistīt pētniecības projektus, studentus, turklāt ne tikai mūsu, bet arī ārvalstu. Mūsu pašu bērni, kuri ir aizbraukuši studēt uz Dāniju, atnāk uz jaunajām mājām [Torņakalnā] un saka – būtu es to zinājis, nebūtu braucis projām. Esmu vairakkārt uzsvēris – infrastruktūra nav pašmērķis, tas ir instruments, ar kuru mēs varam uzlabot gan studiju saturu, gan piesaistīt pētniecības projektus, gan daudz ko citu.
Eiropas Savienības finansējums - izaugsmes potenciāls
Kaprāns: Liels problēmu vai potenciālu problēmu loks būs nākamais ES finansējuma rāmis, kurš ļoti lielā mērā ietekmēs arī Latvijas zinātnes politiku un kvalitāti. Mēs ļoti labi atceramies iepriekšējo plānošanas periodu, kad radās tādas finansējuma bedres, kuras daļai zinātnieku bija diezgan sāpīgas. Kā jūs kopumā, runājot par ES finansējumu, redzat universitātes stratēģiju, ja pēkšņi parādās šādas bedres vai finansējuma pārrāvumi?
Bērziņš: Eiropas Savienības un tieši "Horizon" finansējuma piesaistei nākošajam periodam plānots līdz pat 25% pieaugums, budžeta projektā paredzot vismaz 100 miljardus eiro. Tā ir milzīga summa, un tas ir mūsu izaugsmes potenciāls. Bet ko darīt ar pārrāvumiem? Mana ideja ir izmantot pieejamos bāzes finansējuma līdzekļus, garantējot pētniekiem finansējumu vismaz uz trim gadiem, nevis katru gadu skatīties, ko darīt tālāk. Universitātes vadības atbildība ir nodrošināt, ka cilvēkiem finansējums ir pieejams ilgākā termiņā; jāsaprot, ka cilvēkus nereti nebūs iespējams pieņemt darbā uz gadu, jo viņiem ir ģimenes, saistības, bērni, viņi nevar tam piekrist, jābūt kaut kāda veida ilgtermiņa garantijai. Universitātes vadības pienākums ir nodrošināt šo finansējuma pieejamības ilgtspēju, kaut vai sēžot ministrijā, kopā ar citām universitātēm strādājot, lai tas būtu ilgtermiņa finansējums, jo nav normāli dot zinātniekiem katru gadu iespēju uztraukties par to, vai viņu pēc gada atlaidīs vai neatlaidīs.
Muižnieks: Ar pārrāvumu likvidēšanu jādarbojas jau tagad, un to mēs darām. Šobrīd notiek Nacionālā attīstības plāna sagatavošana, un tas ir pamats partnerības līgumam un tālāk visiem struktūrfondu projektiem, tāpēc jau tagad, pirmkārt, jāpanāk, lai tas plāns taptu savlaicīgi, otrkārt, lai tajā būtu pieminētas mums – augstākajai izglītība un zinātnei - vajadzīgās lietas. Notiek intensīva lobēšana pa dažādiem ceļiem gan Latvijā, gan plašāk Eiropā. Un kāpēc pārrāvumi veidojas? Tāpēc, ka šie dokumenti uz struktūrfondu sākuma periodu parasti nav gatavi. Bet par bāzes finansējumu – diemžēl to aprēķina katru gadu no jauna, un pilnīgi piekrītu, ka pareizāk būtu to rēķināt trīs gadu periodiem, un te mums ir izveidojusies laba sadarbība ar Jauno zinātnieku apvienību, kurai ir priekšlikums, kā to mainīt.
Austers: Kā jūs universitātē kopumā vērtējat mācībspēku kvalitāti skalā no 1 līdz 10 un kā to paaugstināt?
Bērziņš: Es teiktu, ka universitātē kopumā ir ļoti labi pasniedzēji, ļoti labi ir 8, bet lielākā daļa ir arī visi 10. Ja runājam ļoti konkrēti, tad pasniedzēju apmācības nodrošināšana ir viena no ļoti būtiskām darbībām, jo jauno pasniedzēju atbalsta sistēma, tālākizglītības vai arī akreditācijas sistēmas veidošana tā, lai visi varētu pilnveidot savas kvalifikācijas, kā arī liels uzsvars uz starptautisko sadarbību, lai universitātē ienestu pasaules labākās prakses pieredzi.
Muižnieks: Arī studenti mūsu pasniedzējus, spriežot pēc aptaujām, vērtē tīri labi, un pat tie, kuri aizbraukuši ''Erasmus'' programmās, pēc tam sāk novērtēt, cik labi tomēr šeit ir pasniedzēji, salīdzinot ar to, ko viņi ir redzējuši Spānijā vai kaut kur Vācijā. Tai pašā laikā neaizmirsīsim, ka Einšteins, piemēram, kā pasniedzējs bija pilnīgi bezjēdzīgs un neviens vairāk par vienu lekciju pie viņa nespēja noklausīties, tāpēc mums jāņem vērā šīs abas puses – gan zinātniskā, gan arī spēja būt labam augstskolas skolotājam.
Austers: Mums ir tādi daži jautājumi, uz kuriem var ļoti īsi atbildēt, un tie jautājumi sastādīti tādiem ļoti patstāvīgiem radio NABA klausītājiem, būs pēc kārtas tad jautājums. Sāksim šoreiz otrādāk. Indriķi, kas ir Dambis?
Muižnieks: Dambis ir elektromobiļu ražotājs.
Austers: Droši vien tas nebūt tas, ar ko vārds Dambis asociējas pastāvīgajiem radio NABA klausītājiem, šeit viņu droši vien sapratīs kā Latvijas pankroka tēvu ''Inokentija Mārpla'' vadītāju, dziedātāju.
Austers: Gundar, kas ir Hadrons?
Bērziņš: Tas ir no Hadronu paātrinātāja?
Muižnieks: Tas ir tas universitātes roka grupu konkurss.
Austers: Jā, tas ir universitātes rokgrupu konkurss. Indriķi, kas ir ''Baloži''?
Muižnieks: Resni putni (smejas).
Austers: NABAs klausītājs ar to sapratīs grupu “Baložu pilni pagalmi”.
Muižnieks: Jā, kaut kur esmu dzirdējis.
Austers: Pēdējais jautājums Gundaram – kādai ir jābūt dabai, lai tā būtu laba?
Bērziņs: Tas ir - festivālam jābūt.
Austers: Kādam jābūt? Ratniekos, pareizi.
Bērziņš: Jā, bet ja runājam par dabu, tad dabai jābūt tīrai.
Austers: Jauks nobeigums, paldies.
