Tā kā LELB viņa nekad nevarētu kļūt par mācītāju, Losāne ordinēta Latvijas evaņģēliski luteriskajā baznīcā pasaulē, iepriekš sauktā par Latvijas evaņģēliski luterisko baznīcu ārpus Latvijas. To izveidoja latviešu bēgļi pēc Otrā pasaules kara, kad Latvija bija okupēta un iekļauta Padomju Savienībā. Losāne sacīja, ka šīs baznīcas pārstāvjiem, atgriežoties Latvijā, bija vairākas lietas, kas LELB nav pieņemamas, jo viņi dzīvojuši atvērtā sabiedrībā.
Savukārt par LELB Losāne sacīja, ka tā joprojām nav tikusi galā ar postsovjetisko domāšanu, ka visu nosaka vienas autoritātes viedoklis, ka no Rietumu vērtībām ir jābaidās. Iemesli bailēm no sieviešu ordinācijas, pēc Losānes domām, ir arī psiholoģiski, tradīcijas iemesli, cīņa par doktrīnām.
"Esmu pārliecināta, ka LELB kādreiz ordinēs sievietes par mācītājām," uzsvēra Losāne, piebilstot, ka līdz tam vēl jānoiet ilgs ceļš.
Arī pati Losāne baidījusies, ka, piepildot savu aicinājumu un kļūstot par mācītāju, tiks izstumta no LELB. Bet pienācis brīdis, kad viņa beigusi par to baidīties. Viņa uzskata, ka arī citas sievietes baznīcā baidās runāt par šo tēmu. Tāpat arī LELB sinodes lēmumu 2016. gadā, sievietēm aizliedzot kļūt par mācītājam, Losāne uzskata par tādu, kas izdarīts baiļu dēļ.
Viņa uzskata, ka, ja būtu bijusi iespēja balsot aizklāti, tad šāds lēmums nebūtu pieņemts. Bet, lēmumu pieņemot atklāti, sinodes locekļi baidījās no nosodījuma.
Savukārt par Latvijas sabiedrības nesaskaņām cīņā ar kovidu Losāne sacīja: "Mēs taisām vētru ūdens glāzē!" Viņa norādīja, ka Latvijā visi esam vienoti – viena miesa, kurā ir iemājojis vīruss. "Un mums jārīkojas, lai varētu to uzveikt," sacīja mācītāja.
