Šīs reizes tirgošanās Straupē aizrit gan jubilejas, gan Līgo svētku noskaņā. Un savu noskaņu piedod arī šī vēsturiskā vieta, jo tagad tirdziņš darbojas Straupes Zirgu pastā, un šī ir vienīgā zirgu pasta stacija, kas saglabājusies Latvijā. 18. gadsimta sākumā te garām veda pasta ceļš Tērbata – Rīga. Lai arī benzīna cena augusi, pircēju, kas mērojuši ceļu no Valmieras, Cēsīm, arī Rīgas un citām vietām, ir daudz.
"Ļoti labi veicas, neparasti labi, šodien tas jubilejas tirdziņš, tad it īpaši daudz cilvēku. Esmu katru reizi šeit, esmu vietējā," zemnieku saimniecības "Upītes" saimniece Vita Petrova vērtē, ka šie 15 gadi nemitīgi ir likuši mācīties. "Mēs, kā saka, mācāmies no saviem pircējiem, mācamies no citiem, iedvesmojamies no citiem un augam līdzi, tirdziņš arī ir izaudzis. Man kā ražotājam ir mācījis daudzveidību, man mācījis pilnveidoties, lai ir viss arvien labāks un labāks."
To, ka tirdziņš daudz ko mācījis, atzīst arī "Zutiņu" saimniece Rūta Beirote, jo sākotnēji ne katram zemniekam bija viegls uzdevums pārdot savu izaudzēto: "Mēs esam iemācījušies runāt, mēs esam iemācījušies tirgot, un to var ļoti labi novērot no tādiem jauniem tirgotājiem, uz viņiem paskatoties jau pēc pāris gadiem, kā mainās viņu produkts, kā mainās iepakojums, kā mainās tirgošanās un andelēšanās veids. Kur tirgoties var atrast praktiski vienmēr, bet, kur labi tirgoties, kur to darīt ar baudu, ar prieku un kur reizē augt ar savu pircēju, tādas vietas ir ārkārtīgi maz."
Jau pirmsākumos, kā stāsta "Slow Food Straupe" valdes priekšsēdētāja Astrīde Rozīte, tirdziņa uzstādījums ir – vietējā produkcija un te neredzēt svešzemju ražojumus: "Nē, nē, šeit neredzēsim arī pārpircējus, šeit neredzēsim arī Latvijas preci, ko pats neražo, tas mūsu noteikums ir, ka ražotājam pašam ir jābūt tirdziņā, vai viņa ģimenes loceklim, vai viņa darbiniekam. Tas ir ļoti svarīgi, ka zemnieks, kurš ražo savu preci, pats var par viņu pastāstīt, tas nozīmē, ka viņš var pastāstīt, kāpēc tas burkāns maksā tik, cik viņš darba tur ir ielicis, ir bijuši arī tādi gadījumi, ka atbrauc pie mums apmeklētāji un viņi grib aizbraukt pie tā zemnieka uz mājām, paskatīties, kā viņš tur saimnieko, cik draudzīgi saimnieko, jā, mūsu saimniecības ir atvērtas."
Arī paši tirgotāji atzīst, ka latiņa šeit ir augsta un tik viegli kuram katram kļūt par tirdziņa dalībnieku nav:
"Lai šajā tirdziņā iekļūtu, ir jāiziet nu samērā tāds nu, kā daži uzskata, pat nopietns konkurences tests, lai varētu saprast, ka tas produkts, ko šeit pārdod, ir garantēti labs."
"Es to pozitīvi vērtēju, ka ir tas savējais, nu to ķīniešu mantu var arī veikalā nopirkt, tirdziņā tomēr jābūt tam savam, vietējam ražojumam, tas savs ir jāatbalsta."
"Tas ir ārkārtīgi svarīgi priekš mums zemniekiem, jo ja ir vieta ar šādu pozīciju, tad mums vairs nav jāskaidro, mums vairs nav jāpierāda sevi, ka tas patiešām ir izaudzis, ka pie mums izaug arbūzi, melones, persiki, tas ir skaidrs, ja mēs braucam uz Straupes tirdziņu, tad te varēs iegādāt vietējo produkciju."
Bet sākums tirdziņam nebija viegls, tas būtībā aizsāka šo zemnieku tirdziņu kustību Latvijā un, kā stāsta Astrīde Rozīte, bija jāpanāk pārmaiņas likumdošanā: "Tas šodien varbūt liekas neticami, bet vēl 15 gadus atpakaļ mums likumdošana neparedzēja tādus zemnieku tirdziņus, Latvijas likumdošanā bija teikts, ka drīkst notikt tikai 8 gadatirgi vienā vietā gadā, tas nozīmēja, ka mēs nevarējām regulāri tirdziņu izveidot, tāpēc mēs griezāmies ar priekšlikumiem par likuma grozījumiem, nu daļēji tas mūsu darbiņš ir tas, ka tagad visā Latvijā zemnieki var tirgoties tirdziņos."
Pēdējie divi gadi tirdziņam nebija viegli, vienubrīd kovidlaikā to nācās slēgt, tāpat darbību ietekmēja ierobežojumi. Bet, runājot par nākotni, ir bažas par to, kā būs ar apmeklētājiem un pirktspēju.
"Tuvojas augstās elektrības cenas, kā mēs zinām, notiek karadarbība mums kaimiņos un ja es piecpadsmit gadu laikā varēju prognozēt, kas notiks un kas būs, tad tagad es saku, ka es nevaru to prognozēt, kaut vai tā iemesla pēc, ka cilvēki varbūt ļoti pārdomās savu braucienu uz tirdziņu, jo mēs tomēr esam laukos, mēs neesam pilsētā, mūsu tirdziņa modelis ir tā kā mazliet otrādi apgriezts, parasti zemnieki brauc uz pilsētu to savu produkciju tirgot, mūsu gadījumā pilsētnieks brauc uz laukiem pie zemnieka, man tiešām ir ļoti grūti, saistībā ar benzīna cenām, prognozēt, vai tie cilvēki būs mazāk, vai būs tikpat daudz, bet visos laikos jau tā zemnieku produkcija ir bijusi pieprasīta," teic Astrīde Rozīte.
Savā ziņā par tirdziņa krustēvu varētu dēvēt populāro pavāru Mārtiņu Rītiņu, jo viņš bija "Slow Food" kustības aizsācējs Latvijā.
Tas viņa sapnis bija, lai visā Latvijā notiek šādi tirdziņi. Kad mēs uzsākām savu darbību, Mārtiņš visādā veidā to atbalstīja, ļāva caur savu vārdu reklamēt šo tirdziņu, un mēs izdarījām visu, lai tas viņa sapnis realizētos," stāsta Astrīde Rozīte.
Starptautiskajai asociācijai "Slow Food" visā pasaulē ir 70 šādi tirdziņi un Straupes Zirgu pasta tirgus ir viens no tiem.
