Viņš norāda, ka Krievija neuzbrūk valstīm tikai ar militāru spēku, bet izmanto ekonomiskos, psiholoģiskos, informatīvos un daudzus citus rīkus.
Foruma diskusiju sākumā Jūs sacījāt, ka neizteiksiet pārāk daudz savu ideju par ekonomisko situāciju Baltijas reģionā. Kā Jūs raksturotu gan kopējo, gan arī ekonomisko situāciju Baltijā?
Es domāju, ka Baltijas valstis pašreiz ir iesaistītas nopietnākajā drošības krīzē, ko Rietumi ir piedzīvojuši vairāku desmitgažu laikā. Un tam būs ietekme arī uz ekonomiku. Es baidos, ka eirozonas atveseļošanās process tiks apdraudēts, jo attiecības ar Krieviju ir pasliktinājušās un situācija Ukrainā raisa satraukumu. Tādēļ ir zudusi ekonomiskā pārliecība.
Zināmā mērā šeit, Latvijā, jūs varat sevi mierināt, ka jūs neesat Ukraina. Jūs esat Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts. Un, iespējams, daļa vietējo krievu varētu saprast, ka Krievijas rūpes un uzmanība nav nesuši ļoti labus dzīves apstākļus iedzīvotājiem Ukrainas austrumos. Tas, protams, ir ieguvums.
Un, protams, jūs iegūsiet arī no naudas, kas nāk no Krievijas un Ukrainas, meklējot drošu noguldījumu vietu. Un, ja tā tiek pareizi uzraudzīta, pievēršot uzmanību naudas atmazgāšanai un visiem pārējiem aspektiem, tad šī nauda var dot nelielu grūdienu vietējam finanšu sektoram. Bet svarīgākais ir, lai Latvija pievērstu uzmanību visām savām vājākajām vietām. Jo Krievija neuzbrūk valstīm tikai ar militāru spēku.
Tā veic arī kiberuzbrukumus, kā arī izmanto ekonomiskos, psiholoģiskos, informatīvos un daudzus citus rīkus savos uzbrukumos. Un Latvijā šajā ziņā ir savi vājie punkti. Visas šis lietas Latvija var atrisināt un uzlabot. Bet tai ir jāsaņemas un tas jāizdara.
Līdz šim mēs esam daudz runājuši, ka balstīt banku biznesu uz nerezidentu ieguldījumiem ir diezgan riskanti, jo šī nauda pazūd, tikko ir mazākās aizdomas par iespējamajām problēmām. Jūs apgalvojat, ka to var darīt, ja vien ir pienācīga kontrole. Bet vai šādu kontroli tiešām var pilnībā nodrošināt?
Man jāatzīst, ka vēsture mums rāda, ka Latvijai īsti neveicas ar šo biznesa modeļa uzraudzību. Un, ja es būtu Latvijas nodokļu maksātājs, tad es būtu ļoti uzmanīgs. Jo es gribētu zināt, vai man atkal par visu nebūs jāmaksā gadījumā, ja kaut kas noiet greizi. Un mācības no "Parex" bankas sabrukšanas ir diezgan satraucošas, jo neviens nav devies cietumā, neviens nav sodīts, un cilvēki, kuri ir uzvedušies bezatbildīgi, šķiet, ir tikuši sveikā. Un tas ir ļoti satraucoši no parasto iedzīvotāju skatupunkta.
Bet es domāju, ka uz nerezidentu biznesu ir iespējams paskatīties ar pietiekami konservatīvu skatu, vaicājot sev, ko mēs tiešām varētu darīt. It sevišķi būtu jāveicina ilgtermiņa noguldījumi, nevis īstermiņa „karstās naudas" piesaistīšana, kas ātri ieplūst un ātri aizplūst.
Būtu jāveicina, lai cilvēki ieguldītu naudu Latvijas ekonomikā. Un nevis tikai nekustamajos īpašumos Jūrmalā, bet gan īstajā ekonomikā. Tā kā es domāju, ka šeit ir savas iespējas. Bet es esmu ārkārtīgi skeptisks par regulatoru un baņķieru spēju to visu paveikt prātīgi. Tā kā viņiem būtu sevi nopietni jāpierāda.
Jūs iepriekš pieminējāt, ka mēs spējam piesaistīt Krievijas naudu, bet mēs arī esam diezgan tuvu notikumiem, kas var nest gan ieguvumus, gan zaudējumus. Kā Jūs novērtētu šo iespējamo priekšrocību un trūkumu savstarpējo līdzsvaru pašreizējā brīdi?
Es domāju, ka daudzi latvieši būtu ļoti priecīgi, ja būtu iespējams izraut Latviju un novietot to kaut kur jūras vidū, starp Lielbritāniju un Norvēģiju. Bet to nav iespējams izdarīt. Tādēļ jums jāpaliek tur, kur jūs esat. Un es domāju, ka jums sava atrašanās vieta būtu jāizmanto pēc iespējas labāk. Jums ir jābūt spēcīgiem. Un tas nozīmē gan aizsardzības budžeta palielināšanu, gan arī cīņu ar korupciju.
Mani satrauc tas, ka KNAB, šķiet, ir novājināts. Latvijā pastāv labas un spēcīgas iestādes, bet valstij būtu par šīm iestādēm jārūpējas, jo zināmā mērā tās kompensē politiskās sistēmas trūkumus.
Es domāju, ka jums būtu jāpievērš nopietna uzmanība gan naudai politikā, gan naudai medijos, gan arī visām tām lietām, kuras Krievija pēdējo 20 gadu laikā ir tradicionāli izmantojusi savu mērķu sasniegšanai. Un te nav vietas pašapmierinātībai.
Šim stāstam ir arī otra puse. Proti, vai Eiropā kopumā ir izpratne par to, kas patiesībā notiek. Baltijas valstis ir kliegušas par to, kas notiek Ukrainā un Krievijā, aicinot pārējās Eiropas valstis saprast, ka turpināt pa vecam vairs nevar. Bet daudzviet Eiropā pastāv diezgan skaidra vēlme atgriezties pie ierastās kārtības, cik vien ātri ir iespējams. Jūs arī esat diezgan aktīvi mēģinājis likt cilvēkiem saprast, uz ko Krievija, jūsuprāt, ir spējīga. Kā Jums liekas, vai šobrīd Eiropa saprot, kas patiesībā notiek?
Es domāju, ka izpratne pieaug. Bet es domāju, ka izpratne ir vairāk par problēmu, nevis par tās risinājumu. Un es par to esmu bijis satraukts vairāk nekā 20 gadus. Šīs problēmas aizsākās vēl pirms [Vladimira] Putina.
Krievija jau kopš 90.gadiem nav spējusi atzīt un nosodīt savu totalitāro pagātni un impērisko mantojumu. Un tas ir kalpojis par pamatu visām turpmākajām problēmām, tostarp čekistu atdzimšanai.
Es domāju, ka latvieši, lietuvieši, poļi un čehi par to ir brīdinājuši ļoti skaidri un ļoti skaļi. Un tā ir Rietumu vaina, ka viņi nav tam klausījuši. Es daudzu gadu garumā esmu mēģinājis tam palīdzēt, pievienoties šim robežvalstu korim.
Es domāju, ka tagad Rietumi atzīst, ka Krievija nedodas pareizajā virzienā un tas rada problēmas un nepieciešamību savaldīt Putinu. Rietumi sāk saprast, ka šis revanšisma modelis tiek attiecināts ne tikai uz Ukrainu, kas daudzu rietumnieku izpratnē nav nekāda kārtīga valsts, bet var atkārtoties šeit un arī Somijā.
Bet, manuprāt, vēl nav gatavības uzņemties ekonomiskos zaudējumus, lai apturētu Krieviju un padarītu sevi spēcīgākus. Un nav arī vēlmes uzņemties militāros riskus, saprotot, ka jums uzbruks tikai tad, ja jūs būsiet vāji.
Nevienam netiek uzbrukts, jo viņš ir spēcīgs. Un mēs, Eiropā, esam piekopuši taktiku, kas liek mums izskatīties vājiem, domājot, ka Krievija tādēļ mums neuzbruks. Un tā ir skaidra muļķība.
Aizvadītajā nedēļā izdevumā „Financial Times" bija komentārs par Krieviju, kura autors norādīja, ka Rietumiem vajadzētu beidzot atmest pēdējās ilūzijas, kas radās pēc aukstā kara, un saprast, ka tieši Krievija, nevis "Islāma valsts" ekstrēmisti, ir Eiropas bīstamākais kaimiņš. Un mani pārsteidza šī komentāra tiešums, ko lielā mērā izraisīja Krievijas politiskā ideologa Karaganova iepriekšējā publikācija šajā laikrakstā…
Jā, tā lielā mērā bija atbilde uz Karaganova rakstu un komentāra autors bija Martins Vulfs, kurš ir man senais draugs un arī viens no galvenajiem sabiedrotājiem šajā ziņā…
Jā, bet vai kāds tajā klausās? Tāds ir mans jautājums…
Jā, cilvēki klausās, bet viņi ne vienmēr saprot, kas ar to visu tiek mēģināts pateikt. Es tiešām domāju, ka Rietumi atkal mostas. Un tas, kas 2008.gadā tika uzskatīts par Edvarda Lukasa trakajiem izteikumiem, šobrīd ir visizplatītākais situācijas novērtējums. Proti, ka Krievijā valda kleptokrātija, ka tā ir agresīva, ka pastāv cieša saikne starp represijām pašmājās un agresiju aiz robežām, ka Krievija neuztver mūs nopietni un ka tajā ir noticis būtisks stratēģisks atkritiens.
Pirms 25 gadiem mums priekšā bija Krievija, kas gribēja draudzēties ar Rietumiem, kurai patika mūsu dzīvesveids un kura gribēja mums līdzināties. Tagad visi šie nosacījumi vairs nav spēkā. Es domāju, ka to visi saprot. Bet tas, kas vēl nav visiem skaidrs, ir loģiskie secinājumi, kas no tā izriet.
Un tas nozīmē, ka mums būtu jātērē daudz naudas enerģētiskai drošībai. Mums būtu jāpieņem, ka tuvāko piecu gadu nākotne būs krietni sarežģītāka, jo mums nāksies izmantot mazāk Krievijas gāzes, tā vietā pielietojot citus kurināmos vai samazinot kopējo patēriņu, vai arī pērkot dārgo sašķidrināto gāzi, ceļot tam krātuves. Šīs problēmas ir pilnībā risināmas, bet tas maksā dārgi. Mēs nevēlamies stāties pretī „Gazprom", jo „South Stream" projekts iesaistītajām valstīm šķiet ļoti pievilcīgs. Eiropas Savienība ir piedzīvojusi pamatīgu stratēģisku sakāvi „South Stream" jautājumā.
Un mēs arī ne īsti gribam darīt to, kas mums būtu jādara aizsardzības jomā. Mums būtu jātērē vairākas naudas, lai amerikāņi arī turpmāk būtu gatavi iesaistīties un palīdzēt. Mums ir jābūt tiešām nopietnai aizsardzības jomas plānošanai.
Mums ir diezgan skaidri jāpasaka, ka mums ir atomieroči un, ja mums uzbruks, mēs tos izmantosim. Es domāju, ka Eiropa šajā ziņā joprojām lielā mērā valda pacifistu uzskati, jo rietumeiropieši nav pietiekami nobiedēti.
Pirms ASV prezidents Baraks Obama septembra sākumā apmeklēja Tallinu, Jūs publiski aicinājāt viņu nākt klajā ar ļoti iedvesmojošu runu. Vai viņam tas ir izdevies?
Es domāju, ka runa bija lieliska. Tā tiešām bija fantastiska runa. Viņš nepateica „Es esmu igaunis", kā es viņu aicināju, bet viņš teica ko līdzīgu. Bet neviens neapšauba, ka Obamam padodas labas runas. Problēma ir ar to, kas notiek starp runām.
Un es redzu fundamentālu Amerikas intereses un iesaistes trūkumu Eiropā. Mums ir sava veida postatlantiskais prezidents un antiatlantiska Eiropa, kas ir slikta kombinācija.
Bet es domāju, ka amerikāņi sāk saprast, ka viņi netiks uztverti nopietni Āzijā, ja viņi netiks uztverti nopietni Eiropā. Japāna, Taivāna un Dienvidkoreja ļoti uzmanīgi vēro, kas notiek Eiropā. Tostarp to, kas notiek Baltijas valstīs. Un viņi saka, ja jau Amerika nebūs uzticīga NATO, kas ir tās nozīmīgākā militārā alianse, tad ko gan atliek gaidīt mums. Tādēļ, ja Amerika vēlas tikt nopietni uztverta Klusā okeāna reģionā, tai ir jāpaliek uzticīgai arī Eiropai. Un šo atziņu Vašingtonā pamazām sāk saprast.