Šāda rīcība seko pēc vecāku biedrību atklātās vēstules, pieprasot stingri izvērtēt Jaunjelgavā notikušo un uzņemties atbildību par tālāko rīcību, lai pēc iespējas ierobežotu šādu vardarbības gadījumu atkārtošanos nākotnē.
Latvijas vecāku organizācijās regulāri vēršas vecāki, kas jūtas bezspēcīgi pret vardarbības gadījumiem skolās - mācību iestādes tos mēģina slēpt un izmeklēšana ir kūtra, saka biedrības „Izglītība un atbalsts Latvijas ģimenēm” pārstāve Kristīne Dūdiņa. Reaģējot uz pirmklasnieka piekaušanu Jaunjelgavā, viņas vadībā tapusi vecāku vēstule valsts institūcijām, aicinot izvērtēt, kā atbildīgās iestādes rīkojušās un ko darīt, lai tas neatkārtotos.
„Ar skolas vidi ir jāsāk strādāt jau no pirmā brīža, kad bērns atnāk uz skolu. Kādas ir mūsu vērtības? Vai mēs atklāti parādām bērnam, ka vēršamies pret vardarbības pazīmēm jau ne tik ekstrēmos gadījumos? Tas netiek darīts, un tas liek domāt, ka skolotāji tomēr nezina, kā rīkoties, kad bērni dara viens otram pāri, pazemo,” uzskata Dūdiņa.
Novēlotu reaģēšanu uz vardarbību Jaunjelgavas vidusskolai pārmet arī Bērnu tiesību aizsardzības inspekcija un Tiesībsarga birojs. Kā Latvijas Radio atzina biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere, pašvaldības nereti ignorē pienākumu izstrādāt sociālās uzvedības korekcijas programmas bērniem ar noslieci uz vardarbību:
„Ja skola netiek ar kādu bērnu galā, skolai nav sociālās korekcijas, bet gan audzināšanas un izglītošanas funkcija. Sociālo korekciju veic pašvaldība. (..) Mēs 2011.gada nogalē pieprasījām informāciju visām pašvaldībām, kura iestāde izstrādā šīs programmas un cik bērnu ir uzskaitē. Jaunjelgavas gadījumā bija norādīts, ka korekcijas programmas izstrādā sociālais dienests, bet uzvedības korekcijas programma nav piemērota nevienam bērnam. Tad rodas jautājums - vai šis bērns, kuram tagad ir 11 gadu un kurš pastrādāja šo nežēlīgo nodarījumu, vai viņa darbība iepriekš neliecināja, ka tas var novest pie kādām prettiesiskām rīcībām?”
Jaunjelgavas sociālā dienesta vadītāja Evija Elksne gan skaidro, ka iespējamais varmāka nemaz nedzīvo šajā novadā, tādēļ dienests viņam pat gribēdams nevar šādu programmu piemērot. Tas šajā gadījumā būtu jādara Vecumnieku novadam: „Vecākiem ir tiesības izvēlēties izglītības iestādi pēc saviem ieskatiem, bet šādos gadījumos, kad, piemēram, ir kādas neatrisinātas problēmas ģimenē un tās izpaužas šādā veidā, tad ja tas bērns ir kādā citā novadā, tad tas novads, kurā viņš dzīvo, pirmkārt, no nemaz nezina, bet mēs savukārt neko nevaram darīt. Mēs neesam tiesīgi ar viņu strādāt.”
Elksne uzsver, ka dienests sniedz rehabilitāciju cietušajam bērnam un viņa mammai, bet arī to sācis darīt pats pēc savas iniciatīvas, jo policijas iesnieguma joprojām nav un arī informācija no skolas esot minimāla.
Lai aktualizētu jautājumu, kā rīkoties bērnu vardarbības gadījumos, nākamnedēļ preses konferenci sasaukusi Labklājības ministrija, stāsta ministrijas pārstāve Marika Kupče:
„Lai caur šo konkrēto gadījumu analizētu, kādas darbības skolai un citiem iesaistītajiem bija jāveic, lai nenonāktu līdz šādam vardarbības gadījumam, Labklājības ministrija otrdien, 28.maijā, rīkos preses konferenci. Tajā mēs mēģināsim izglītot vecākus, ko viņi var sagaidīt no skolas un kur vērsties, ja skola neko nedara.”
Tikmēr vecāku apvienības pārstāve Kristīne Dūdiņa aicina vecākus, kas vēlas palīdzēt cietušajai ģimenei, darīt to organizēti caur biedrību „Vecāki Aizkrauklei”, kas apņēmušies sekot līdzi Jaunjelgavas gadījumam.
