Trūcīgas personas ienākumu līmeni šobrīd nosaka valdība, bet maznodrošinātas personas ienākumu līmenis ir katras pašvaldības ziņā. Ne viens, ne otrs no šiem nabadzības sliekšņiem netiek balstīts uz konkrētiem aprēķiniem. Savukārt iztikas minimums tiek aprēķināts pēc 90. gadu sākumā izstrādātas un jau sen novecojušas metodes.
LM atzīst, ka iztikas minimuma rādītāju jau labu laiku neņem vērā politikas plānošanā, jo tas vienkārši neatbilst reālajai situācijai – tajā iekļauti novecojuši pakalpojumi un preces, toties veselība un izglītība vispār nav ierēķināta.
Šobrīd Labklājības ministrija apņēmusies kopā ar sociālajiem partneriem un ekspertiem no citām ministrijām panākt, ka visus trīs nabadzības sliekšņus tomēr balsta uz pamatotiem aprēķiniem. Šobrīd atvērta nopietna diskusija par to, kādas ir labākās metodes.
Ir vairākas metodes, kā mērīt nabadzību – absolūtā nabadzības pieeja, kas Latvijas gadījumā ir iztikas minimuma rādītājs, subjektīvā pieeja, veicot pašu cilvēku aptauju, un relatīvā nabadzības pieeja, norāda LM.
“Mēs orientējamies uz relatīvās nabadzības mērīšanu, kas tiek noteikta kā konstanta proporcija 40-60% apmērā no mājsaimniecību vidējiem ienākumiem. Tas ir tas, uz ko mēs orientējamies, taču diskusija ir atvērta. Ņemot vērā, ka sarunas par šādu sliekšņu nepieciešamību un mērīšanu kopumā vispār nav notikušas, tad var būt arī dažādi citādi risinājumi,” Latvijas Televīzijai teica LM Sociālās iekļaušanas un sociālā darba politikas departamenta vecākā eksperte Evija Kūla.
Eksperti norāda, ka diskusija būs grūta, tāpēc konkrētai lēmumu pieņemšanai pagaidām nav izvirzīts termiņš.
