Labklājības ministrijas valsts sekretāre Ieva Jaunzeme uzskata, ka ir reāli sasniegt iekļaujošas nodarbinātības pamatnostādnēs minēto mērķi.
„Runa ir par ilgstošiem bezdarbniekiem un par personām, kuras dažādu iemeslu dēļ, ieskaitot vecumu, nevar iekļauties darba tirgū. Un vairāk mēs te runājam par to finansējumu, ko var saņemt no struktūrfondiem. (..) Mūsu mērķis ir samazināt tieši ilgstošo bezdarbnieku skaitu (..),” saka Jaunzeme.
Lai ilgstošo bezdarbu samazinātu, Labklājības ministrija plāno dažādus apmācību un aktīvos nodarbinātības veicināšanas pasākumus ilgstošajiem bezdarbniekiem, kā arī attīstīt sociālo uzņēmējdarbību un palielināt reģionālās mobilitātes iespējas. „Mērķis nav pārāk ambiciozs. Tas ir ļoti labi, ka ir šāds mērķis,” saka Latvijas Darba devēju konfederācijas padomnieks Pēteris Leiškalns.
Viņš īpaši izceļ pamatnostādnēs minēto mērķi nodrošināt, ka tuvāko piecu gadu laikā un ilgtermiņa ilgstošais bezdarba līmenis nepārsniegtu divarpus procentus no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem, jo bezdarba līmenis var būt diezgan svārstīgs. Leiškalns arī norāda, ka situācija jau pavisam drīz mainīsies - līdz 2020.gadam darbam tirgū ienāks arvien mazāk jauno cilvēku. Tas izskaidrojams ar faktu, ka darba tirgū nāks cilvēki, kuri dzimuši 1990.gadā un kuru, salīdzinot ar 1980.gadā dzimušajiem, ir maz.
Tāpat aī Leiškalns arī cerot, ka līdz 2020.gadam sāksies pakāpeniska ekonomikas augšupeja un vajadzēs jaunas darba rokas.
Nodarbinātības valsts aģentūras dati liecina, ka visvairāk ilgstošo bezdarbnieku ir Latgalē. Ļoti smaga situācija ir Kārsavas novadā, kur ir 23% bezdarbnieku. No tiem aptuveni 70% – ilgstošie. „Nav darbinieku, nav darba piedāvājuma. Klientiem ir arī zems izglītības līmenis, un viņi nespēj konkurēt darba tirgū. Savukārt tie, kuriem ir augstākā izglītība vai ir profesionālā izglītība, izbrauc uz reģioniem, kur ir lielākas iespējas,” saka Kārsavas sociālā dienesta vadītāja Andžela Malakāne.
Rēzeknes novadā bezdarba līmenis ir ap 12%, ilgstošie bezdarbnieki veido teju 64%. Daļa no viņiem vairs nevēlas strādāt, bet daļa pat ļoti vēlētos, taču rēķina, vai izdevīgāk ir dzīvot no valsts un pašvaldības pabalstu naudas vai arī strādāt par minimālo algu, tērējot naudu transportam. „Varbūt viņš var saņemt par 50 eiro mazāku pabalstiņu, bet viņam katru dienu nav jāmēro ceļš uz darbu (..),” stāsta Rēzeknes novada sociālā dienesta vadītāja Silvija Strankale.
Problēmas iezīmējas arī saistībā ar ilgstošo bezdarbnieku apmācību un pārkvalifikāciju – nodarbības notiek pārsvarā Rēzeknes pilsētā, un bezdarbniekiem nav naudas, lai varētu turp doties. Ja jāmēro 35 - 40 kilometri līdz pilsētai, ar stipendiju nepietiek pat transporta izdevumu segšanai.
