Izstaigājot "Līvu ielu", Aivars Bergmanis atskaņo arī dziesmas, kuru teksti lasāmi uz koka dēļiem. Līdzās redzami Daigas Mickevičas gleznojumi uz koka. Savs iemiesojums ir arī dziesmai, kas droši vien bieži skanēs Latvijas simtgadē. Tā ir dziesma „Ozolam”.
Aivara rokām te tapušas skulptūras, bieži vien simboliskas un raksturo grupas dalībniekus un "Līvu" dziesmas – „Elektriskā zivs”, „Dieva dēls”, „Kādā brīnišķā dienā” un citas. Takas saimnieks daudz zina stāstīt par "Līviem" un grupas vēsturi, arī viņu dzimto Liepāju.
Dziesmu tekstu varoņiem ir bijuši savi prototipi. Piemēram, telefonists bija Jānis Ošenieks, zārcinieks Hūns, tie bija cilvēki pie kuriem gāja Imants Kalniņš un Māris Čaklais savā laikā. Varen varošā vārna bija partijas sekretāre Liepājas domē.
Turpinot staigāt pa "Līvu ielu", nonāk līdz pašu ''Līvu'' kokam. "Līvu iela" noslēdzas ar Jāņa laukumu. „Es te esmu nolicis krēslu ar uzrakstu „Nezāles jau neiznīkst''," sacīja Bergmanis.
Aivars Bergmanis agrāk strādājis par mežsargu, tāpēc arī pašam veidojusies padziļināta izpratne par mežu un tā vērtībām. Turpat 20 gadu garumā viņš savā privātajā mežā, kur aug sūnām apaugušie milzu ozoli, veidojis taku, kur iespējams ne tikai izzināt mežu, bet arī spēlēt dažādas spēles, kas darinātas no koka. Staigājot pa meža taku, var atrast arī īpašu svētnīcu, kur lasāmi baušļi un dižu domātāju teiktais par dzīvi, cilvēkiem un vērtībām.
