"Šitā stelle, zini cik… Viņa ir bijusi, man liekas, kaut kādus desmit gadus uz ielas, Un viņa ir izlijusi neskaitāmas reizes. Vēl viņa nav izjukusi. Kaut kad jau viņa izjuks visdrīzāk," teica audējs Jānis Rozentāls.
Audējam šobrīd apnicis aust tikai darbnīcā, tāpēc viņš gribējis mazliet pamuļķoties un savas stelles izvedis svaigā gaisā. Aužot Abavas rumbas vidū, viņš to filozofiski salīdzina ar dzīvi – plūšanu pa straumei. Šobrīd visu, kas pretī nāk, mēs varam izfiltrēt, paturēt tikai labo, bet negatīvajam ļaut uzplūst prom. Viņš pats nebūtībā gribētu palaist 2020.gadu.
"Bet, ja mēs nebūtu 2020. gadā, tad mēs noteikti neatrastos Abavas rumbā. Stellēs. Jo vienmēr ir bijis skrējiens tik liels. Daudziem cilvēkiem skrējiens ir bijis pārāk liels. Un nekad nav bijis laika, nezinu, siltumnīcām, dobēm, šitādām idejām, ka vajag ielikt stelli ūdenī. Vienmēr ir kaut kādas idejas, bet nav laika," skaidro Rozentāls.
Šogad Covid-19 ierobežojumu dēļ audējam nav bijusi iespēja ceļot pa Eiropas tirgiem un iedvesmoties no ārzemju māksliniekiem un interesentiem. "Tagad mēs tiekamies tikai ar vietējiem. Bet ir šausmīgi daudz labu cilvēku apkārt – ģimene draugi, nu to mēs jau zinājām. Bet, ka ir tik labi, ne-e," saka Rozentāls.
Līdz šim savas lina šalles Jānis Rozentāls 7 mēnešus auda darbnīcā un 5 mēnešus uz ielas. Turklāt dažādos dīvainos apstākļos. Uz ūdens gan viņš auž pirmo reizi, tāpēc sācis nevis jaunu, bet turpinājis jau iesāktu darbu.
"Es noaudu... cik te tagad... bišķiņ te ir vairāk nekā metrs noausts uz ūdens. Šitas būs tāds tekošais gabals. Ūdens gabals," tā Rozentāls. Audējam ir ideja, ka nākamajā reizē varētu aust mežā. Un, ja nākotnē būs ļoti lieli droni, tad viņš ar visām stellēm gribētu pacelties arī gaisā.
