Kad limbažnieks Māris Liepiņš pirms diviem gadiem ieraudzīja savā īpašumā klaiņojošu agresīvu suni, kurš aplokā trenkājis Māra jērus un gatavojies uzbrukt arī viņam, izmantojot savas mednieka tiesības, viņš suni nomedījis.
Bet suņa saimniece iesūdzējusi Māri tiesā, un trīs instanču spriedums vairs nav pārsūdzams.
“Nav pierādījumu, ka suns būtu uzbrucis... Tas nekas, ka suns atnāca 1,5 kilometrus no savas mājas. Suns ir blakus mājās nokodis suņus, uzbrucis suņiem, kas pie ķēdes. Bērni braukuši ar riteni, tiem licies virsū. Visi kaimiņi bija tiesā, visi liecināja,” stāstīja Māris Liepiņš.
Kad Māris interesējies, kā viņam jārīkojas situācijā, savā īpašumā ieraugot svešu, agresīvu suni, viņš saņēma atbildi - jāsauc pašvaldības policija.
Pagājis neilgs laiks, un atkal pie Māra ieklīdis svešs suns. Šoreiz viņš notiekošo gan fotografējis, gan saucis pašvaldības policiju. Policisti pirmajā reizē izteikuši suņa saimniekam mutisku brīdinājumu, bet nākamajā dienā suns bijis klāt atkal. Tad izsauktie kārtības sargi sastādījuši protokolu.
“Policijai vai administratīvajai komisijai vajadzēja pusotru mēnesi, lai izskatītu manu iesniegumu. To suni, ko es nomedīju pavasarī, viņš bija agresīvs. Pa to pusotru mēnesi viņš reāli visas aitas būtu apkodis man…” raidījumam sacīja Māris.
Situācija nav mainījusies gadu, līdz beidzot suns ieklīdis un notverts kaimiņu pirtiņā.
Policija izsaukusi suņu ķērājus no dzīvnieku patversmes “Mežavairogi”, bet pirms tam devusi Mārim dīvainu norādījumu.
“Ja sunim zināms īpašnieks, “Mežavirogi” nebrauc un neķer. Tad, kad suns bija pirtiņā iekšā, policijai piezvanījām, izsauca “Mežvairogus”. Atzvanīja, piekodināja – tikai nesaki, ka zini suņa saimnieku. Savādāk viņi nepaņems,” stāstīja Māris.
Dzīvnieku patversmē “Mežavairogi” apliecināja - ja saimnieks zināms, bet suns nav čipēts, tā ir policijas atbildība sazināties ar suņa saimnieku, pirms izsaukt suņu ķērājus.
Limbažu novada pašvaldības policijā norādīja, ka no Māra ir saņēmuši tikai trīs iesniegumus. E-pastā sūtītie ziņojumi un fotogrāfijas izpētītas, taču neesot pietiekamu pierādījumu suņa klaiņošanai, lai saimnieku atkārtoti sauktu pie administratīvās atbildības vai pat lemtu par suņa atsavināšanu.
Patversmē “Mežavairogi”, kas izķer un izmitina klaiņojošos suņus no 40 Latvijas novadiem, oponēja policijas viedoklim.
Dzīvnieku patversmes “Mežavairogi” vadītāja Danuta Priede norādīja, ka “ir pašvaldības, kur tas ir pietiekams pierādījums, ir pašvaldības, kur tas nav pietiekams pierādījums. Tas vien jau liecina par tādu gribu uzlabot situāciju novadā.”
Raidījuma aptaujātās ekspertes atzīst – likumdošana šajā jautājumā ir sakārtota. Cita lieta ir likumu piemērošana, kas ir un paliek kārtības sargu ziņā.
Vislielākā aizķeršanās – policijas lielā noslodze, tādēļ problēmas ar dzīvniekiem tiek atstātas otrajā plānā.
Biznesa augstskolas “Turība” pasniedzēja Inese Bāra skaidroja, ka saimniekam ir definēts pienākums – nodrošināt, lai viņa suns neklaiņo, neapdraud citus cilvēkus un dzīvniekus. Un par šī pienākuma nepildīšanu ir paredzēts sods.
“Dzīvnieku īpašniekam, ja uzliek minimālo 7 eiro sodu, liekas smieklīgi, samaksājami un nerodas apziņa, ka ir saņemts sods. Ja liktu maksimālo – 700 eiro - cik reizes būtu gatavs maksāt par savu suni?” norādīja Bāra.
Nodibinājuma “dzīvniekupolicija.lv” valdes locekle Ilze Džonsone savukārt sprieda, ka katram var kaut kas atgadīties vienu reizi, “palikt vaļā vārtiņi, nobīties no salūta, no pērkona, bet, ja tā ir tendence, ja sistemātiski cilvēks neievēro neko, jāsamaksā sods”.
Abas ekspertes ir pārliecinātas, lēmumu par sodu ir iespējams pieņemt, maksimums divu nedēļu, nevis pusotra mēneša laikā. Turklāt saimnieka nolaidības dēļ agri vai vēlu cieš suns – klaiņojot dzīvnieks tiek likvidēts.