''Te mums vēl ir bibliotēka, un blakus mums ir austuve,'' kopīgi izstaigājot skolas ēku, kur tagad telpas pielāgotas dažādām apmācībām, rāda bijusī skolas direktore, tagad latviskās dzīvesziņas centra darbiniece Velga Černoglazova. Viena no prasmēm, kuru Druvienā jau varēja apgūt iepriekš un arī tagad, ir kokļu gatavošana, to vada meistars Viktors Černoglazovs:
''Tā bija mūsu inovācija, ka skolniekiem ir iespēja ne tikai darboties kokapstrādē, metālapstrādē, elektrotehnikā, bet arī ir iespēja izgatavot kaut ko ekskluzīvu, kas citur nekur valstī vēl nav pasākts pat.''
Pirms desmit gadiem pievēršanās kokļu meistarklasēm un arī folklorai tad arī bija tas pamats, uz kura būvēt ieceres par skolas nākotni, kad tā tiktu slēgta.
''Tas aizsākums droši vien bija Vītolu ģimene ar folkloras lietām, jo Druvienā ir folkloras kopa ''Pērlis'', kur Vītolu ģimene ir vadītāji, un, lūk, tajā 2009. gadā, kad mūs pirmoreiz gribēja aizslēgt, tad mēs visi sēdāmies pie kopīga galda un domājām - ja tā notiks, ko mēs darīsim. Un mēs uzrakstījām lielo projektu un dabūjām finansējumu, un dabūjām atspērienu visām šīm lietām. 2012. gadā bija otrā kārta Sorosa projektam un arī tur mums izdevās dabūt finansējumu, tā kā materiālā bāze arī visu laiku tika mērķtiecīgi pilnveidota un papildināta šīm amatu lietām,'' stāsta Velga Černoglazova.
Latviskās dzīvesziņas centrā bez jau pieminētās kokļu izgatavošanas, aušanas var apgūt arī dažādas citas prasmes, ļoti pieprasītas ir bijušas maizes cepšanas nodarbības. Meistarklases, darbnīcas, nometnes – ieceru par jomām, kurās darboties, centrā ir daudz. Un mērķauditorija ir gan pieaugušie, gan bērni. Centra vadītāja Baiba Eiduka, kura arī ir bijusī skolotāja, savukārt izrāda Zinātkāres istabu jeb savu mazo Zino centru, kura izveidē lietā likti arī bijušās skolas mācību materiāli:
''Patiesībā jau nekā jaunā varbūt šeit nav, jo visus pēdējos gadus, kad vēl bija arī skola, tad paralēli skolai un šai obligātajai izglītībai notika arī dažādas mūžizglītības programmas, tas, man šķiet, ir tāds loģisks turpinājums visam. Nākotnes plāni ir turpināt visu iesākto, protams, mēs vairāk balstīsimies uz šīm amatu prasmēm.''
Bet, turpinot sarunu par to, kā ir pedagogiem jau savlaicīgi būt gataviem skolas slēgšanai, bijusī direktore Velga Černoglazova neslēpj, ka jau laikus kolektīvā dzīvots ar domu, ka, sarūkot skolēnu skaitam, skola var tikt slēgta:
''Mēs jau tam gatavojāmies, es viņus uz to mudināju pat, - ja jums ir iespēja, lūdzu, pieņemiet darba piedāvājumus kaimiņu skolās, ja jums to piedāvā, un vairāki skolotāji paralēli jau strādāja citās, un tāpēc to bezdarbu mūsu skolotāji šajā brīdī neizjuta.''
Taču Druvienā ne mirkli nav arī bijusi doma, ka skolas ēku varētu tā vienkārši aizslēgt.
''Mēs arī ļoti mērķtiecīgi telpas remontējām katru gadu, nevis ar domu – ā, mūs aizslēgs un nevienam tas nebūs vajadzīgs, nē, mēs katru gadu kaut ko ļoti mērķtiecīgi sakārtojām skolas vidē vispār, ar domu, ka mēs paliksim un šeit viss notiks.
Pašiem ir jādomā, ko darīt, un tām skolām, kuras jūt, ka varētu būt tāds pats liktenis, kā ir mums, savlaicīgi par to ir jādomā,'' mudina Černoglazova.
Atzinīgi Druvienas pagasta iedzīvotāju iniciatīvu – bijušajai skolas ēkai dot jaunu dzīvi - vērtē arī Gulbenes novada Izglītības, kultūras un sporta nodaļas vadītājs Arnis Šķēls:
''Tas lielā mērā ir atkarīgs no vietējās kopienas cilvēkiem, kā viņi paši saredz tālāk gan šo ēku, gan infrastruktūras pielietojumu. Un priecē tas, ka šie darbīgie ļaudis, kas jau sevi pierādīja ar darbošanos projektos un pieaugušo izglītībā, neformālā izglītībā, saprata, ka ir iespēja šinī nišā turpināt izglītojošo darbību, bet varbūt nedaudz mainot akcentus.''
Protams, to vai druvēniešu iecere būs dzīvotspējīga, rādīs laiks, bet šobrīd ir stingra apņemšanās strādāt un meklēt dažādus veidus, kā paplašināt centra darbības loku. Darbu netrūks - vasaras pasākumu un nometņu kalendārs jau esot piepildīts.
