Stāsti

Rīgas dome nespēj tikt skaidrībā, kā legalizēt trīs «mājas–kuģus» AB dambī

Stāsti

Asi kritizē plānu Rīgā likvidēt virkni maršrutu; prognozē turpmāku optimizāciju

Brīvības ielas: Līgatnē ielas nosaukums nekad nav ticis mainīts

Līgatnes Brīvības iela – kādreiz rosīga papīrfabrikas artērija, nu ir pavisam klusa

Brīvības ielai Līgatnē zīmīgais nosaukums dots tikai pagājušā gadsimta vidū. Ielas abas puses ieskauj vēstures liecības - strādnieku dzīvojamie nami, senākais brūzītis, bet ielas galā ir bijusī Līgatnes papīra fabrika.

Īso Brīvības ielu neapdzīvo lielas cilvēku masas un tā kļuvusi pavisam nenoslogota un klusa, taču iedzīvotāji lepojas, ka tai nekad nav mainīts nosaukums.

Līgatnes Brīvības iela saulainā un aukstā rītā ir klusa un tukša. Ielas malā apsniguši vēsturiskie koka nami, kas celti papīrfabrikas darbiniekiem pirms vairāk nekā simt gadiem.

Pavisam nelielo Brīvības ielu, kas pieved pie Līgatnes papīrfabrikas vārtiem, vietējie sauc par Zaķusalu.

Seno namu lieveņu dēļi skaļi čīkst, klauvējot teju pie katrām durvīm, darba dienas rītā iedzīvotāji, šķiet, lielākoties nav uz vietas.

Vienā no Brīvības ielas adresēm logā sēž pelēks kaķis, un te saimniece gan ir mājās. Viņa šeit dzīvo jau 20 gadu, un stāsta, ka šajā laikā ielā ir saremontēts tiltiņš, bet smago mašīnu ir mazāk, bet kādreiz, kad tās brauca pa ielu, “visa māja līgojās”.  

Mazliet tālāk pie pasta uz brīvības ielas sastaptā Mairitu šeit dzīvo visu mūžu un arī secina, ka iela tagad ir teju izmirusi.

Taču atmiņā palikusi kā viena no skaļākajām ielām laikā, kad darbojās fabrika, brauca smagas mašīnas, bet ļaudis staigājuši gar kanālmalu. Mairita kādu laiku fabrikā arī esot piestrādājusi.

“Kad fabrikas vairs nav, iela arī vairs neko nenozīmē,” nosaka Mairita.

Līgatnes gide Rasma Vanaga stāsta, ka kalnainā vieta apdzīvota jau no 4. - 5. gadsimta, bet Līgatne kā pilsētciemats veidojusies tikai 1949.gadā, jo līdz tam to dēvēja par Līgatnes papīrfabrikas miestu. Līdz 2.pasaules kara beigām Līgatnē bija tikai ceļi, adreses bija pēc kalniem un mājām.

“1949. gadā Līgatnes strādnieku ciemats kļuva par Līgatnes pilsētciematu, un, ja ir pilsēta, ir jābūt arī ielām. No tā laika šī iela ir Brīvības iela. Tajā laikā visu noteica papīrfabrika un direktors, tur tajā laikā bija direktors Leonards Volgins, kurš arī neatļāva no papīrfabrikas miesta nevienu strādājošo deportēt 1949. gadā, tas cilvēkiem labi palicis atmiņā. Un viņš bija patriots, manuprāt, tieši viņš šo ielu nosauca par Brīvības ielu,” stāsta Vanaga.

Līgatnes Brīvības iela nekad nav arī tikusi pārsaukta citā nosaukumā, stāsta Vanaga.

Senās strādnieku koka mājas ar puķu dārzu priekšpusē un sakņu dārzu uz Līgatnes upes pusi teju visas saglabājušās līdz šai dienai. Vienā no pagalmiem pat saglabājies vasaras tējas namiņš no 1884. gada. Savukārt ielas pretējā pusē arvien atrodas brūzītis.

“Labajā ielas pusē ir brūzītis, tas ir pirmais Līgatnē. Te cilvēki paši pusmājiņā cepa maizīti un otrā pusē mazgāja veļu un rullēja to, kā arī žāvēja tur gaļu, jo katrs līgatnietis turēja cūciņu. Nākamgad brūzītis tiks atjaunots kā tūrisma apskates objekts, un šobrīd Brīvības ielā 5 tiek atjaunots viens dzīvoklis, kas jau šovasar būs apskatāms kā vēsturiskais Līgatnes papīrfabrikas strādnieka dzīvoklis,” atklāj Vanaga.

Savukārt, runājot par Līgatnes Brīvības ielas segumu, vietējie vēl stāsta, ka Līgatnes papīrfabrika 19. gadsimta beigās to nobruģēja ar apaļiem akmeņiem jeb "miroņgalvu bruģi", taču ap 1965.gadu Brīvības iela noasfaltēta un arī šodien ved līdz pat fabrikas vārtiem.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti