19. gadsimta beigās veidotais Līgatnes papīrfabrikas koka ēku ciemats ar unikālajām rindu veida daudzdzīvokļu mājām ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Viens no šādiem dzīvokļiem tagad vēris durvis tūristiem, kuri cienājoties ar Lieldienu olām un pīrādziņiem var novērtēt, kā savulaik dzīvojuši strādnieki.
Dzidras kundze, kura reiz pati strādāja papīrfabrikas karstajā cehā, līdzīgā 24 kvadrātmetru dzīvoklītī nodzīvojusi teju visu mūžu.
„Jaunie jau bija apprecējušies un bērni sadzimuši un tad vēl vecaistēvs un vecāmāte. Nu un tad, kad vēlāk bērniņi bija paaugušies, tad viņiem iedeva pašiem savu dzīvokli, bet vecaistēvs ar vecomāti palika tepat dzīvot,” Dzidra Šteina stāsta par šaurību, kādā mitinājušās ģimenes.
Sākumā miteklīšos nebija ne labierīcību, ne vannasistabas. Tās parādījās vēlāk, taču tā laika iemītniekus tas neuztrauca – jaunībā daudzas grūtības pārdzīvot vieglāk, bet dzīvot bijis interesanti.
Dzīvošana papīrfabrikas strādnieku mājās nav sveša arī jaunajiem līgatniešiem. „Man mamma tādā uzauga,” zina teikt Šarlote Kumpiņa.
„Jā, es tādā uzaugu. Līdz pirmajai klasei dzīvoju es, brālis un mamma ar tēti, un man bija sajūta, ka ir trīsistabu dzīvoklis,” atceras Marija Broža.
Liela daļa jaunāko iedzīvotāju no vecajām mājām pārcēlušies uz privātmājām, vēsturisko ēku sakārtošanā iesaistījusies pašvaldība.
„Mums ilgtermiņā un īstermiņā interesētu šo kultūrvēsturisko ansambli saglabāt un atjaunot, jo Eiropas mērogā šis ir vienīgais industriālās koka apbūves ansamblis,” saka Ainārs Šteins, Līgatnes novada domes priekšsēdētājs.
Šobrīd, piesaistot Eiropas savienības līdzfinansējumu sakārtota vien trešdaļa vēsturiskās apbūves, taču kopumā ciematā ir 22 ēkas. Arī tālākai namu atjaunošanai nauda tiks meklēta Eiropas fondos. Pašvaldībā gan atzīst, ja sākotnēji dzīvokļu īpašnieki par būvju sakārtošanu nav vēlējušies runāt, nu tie saprot, ka patiesībā dzīvo vēsturiskās ēkās.
