Pateicoties muzeja dibinātajām Jānim Sudmalim ir izdevies saglābāt unikālu un ļoti augstvērtīgu etnogrāfijas kolekciju. Vēlāk, 80. gados, muzeja speciāliste Uļa Gintnere kopā ar citiem muzeja darbiniekiem rīkoja etnogrāfiskas ekspedīcijas un papildināja krājumu. Pie centra sienām skatāmas unikālas fotogrāfijas no 20. gadsimta sākuma, kur pašu darinātos tautas tērpos redzami Lejaskurzemes iedzīvotāji, kā arī autentiski krekli, villaines un cimdi, tā koncentrētā veidā parādot nelielu daļu no muzeja krājuma, stāsta Uļa Gintnere: "Es izvēlējos tos tautas tērpu elementus, kuriem nav tikai funkcionāla nozīme, bet arī simboliska, it īpaši ģimenes godos. Mēs šeit redzam kreklus – Nīca, Rucava, Bārta, jo krekli bija tradicionāla dāvana, ko jaunā sieva dāvināja vīra mātei, māsām, vīra brāļa sievām. Dzīva pagātne."
Liepājas muzejā atrodas lielākais etnogrāfijas krājums ārpus Rīgas, tāpēc nav nejauša tieši šāda izvēle. Kurzemes tautastērpu informācijas centru vadīs un tā darbu koordinēs Dziesmu svētku Tautas tērpu žūrijas locekle, tautas tērpu eksperte Lia Ģibiete. Viņa centrā sniegs praktiskus padomus un dalīsies ar nenovērtējamo pieredzi tautas tērpu darināšanā: "Neslēpšu, ka mans lielākais mērķis ir uzrunāt tos, kuri nākotnē valkās šos tērpus. Tie, kuriem viņi tikai top vai taps, tātad jaunatni. Mēs uzrunāsim ļoti plašu auditoriju visā Kurzemē. Ļoti ceru, ka dāsni atsauksies Kuldīga, Ventspils un Alsunga, jo tās lietas virzīšana, šis ceļš uz šo sadarbību ir kārtīgi iestaigāts."
Arī Nīcā skatāma vērtīga pašu iedzīvotāju veidota un papildināta krātuve. Visas šīs rosīgo un zinošo cilvēku aktivitātes ļauj ieskatīties mūsu senču dzīvē, kā arī pašiem darināt savam novadam raksturīgus tautas tērpus. Lia Ģībiete klātesošajiem rāda Kurzemes tautas tērpu fotogrāfijas, papildinot tās ar komentāriem: ”Nu, protams, Nīca. Šie brunči ir savaņģojuši visus novadus. Dīvaini skatīties, kā ar tiem danco Cēsīs un Latgalē. Tur savu roku pielikuši padomju laiki. Katrā ziņā Kurzemes tērpi visus ir vilinājuši. Tērpi dažos novados uzkrājušies kārtu kārtām, no senākiem līdz jaunākiem, laikiem.”
Tautas tērpu darinātāji novērojuši, ka tieši pēdējos gados cilvēki Latvijā arvien vairāk paši vēlas darināt sev tautas tērpus, tā sajūtot saikni ar savām senču saknēm un garu.
