Kopumā tiek lēsts, ka ārpus Latvijas dzīvo 250 000 līdz 300 000 latviešu. Tomēr, lai būtu piederīgs, nav obligāti jādzīvo Latvijā. Ārlietu ministrijas pārstāvis diasporas jautājums Rolands Lappuķe akcentē, ka arī viena cilvēka atgriešanās var būt būtisks devums Latvijai. „Piemēram, atgriezās viena Vaira Vīķe-Freiberga. Viņas ieguldījums Latvijas attīstībā nav izmērāms (..) Viena ģimene atgriežas, mēs nezinām, ko viņa darīs, viņu bērni paliks te, viņi piedalīsies LV attīstībā,” saka Lappuķe.
Arī ārzemēs dzīvojošie latvieši dod lielu pienesumu Latvijas ekonomikai. Viens no ievērojamiem piemēriem – mākslinieka Marka Rotko bērni, kas, nedzīvodami šeit, parūpējās, lai Rotko muzejs ar oriģināldarbiem tiktu izveidots Daugavpilī – tēva dzimtenē. Piederības izjūtai ir liela nozīme.
Atgriezties vai nē, šis lēmums lielā mērā ir saistīts ar emocionāliem un privātiem apsvērumiem. Karolīne Zobena-Īsta Latvijā nav augusi, taču apsver iespēju vismaz kādu dzīves daļu šeit nodzīvot. Viņa augusi latviešu sabiedrībā un latviete jūtas neatkarīgi no tā, kāda ir viņas pase vai akcents. „Mans tēvs ir anglis, un man prasa, tu jūties kā angliete, un es saku - man ir dubultpilsonība. Jā, es jūtos kā angliete, un, ja angļi spēlē futbolu, tad, protams, es viņus atbalstīšu. Bet, ja Latvija spēlē pret Angliju, tad es Latviju atbalstīšu,” saka Zobena–Īsta.
Informatīvās telpas un īpaši vēstures jautājumu izpratnes nozīmi uzsver pētnieks Mārtiņš Kaprāns. „Mums ir nedaudz jāpārorientējas, jādomā, kādā veidā saglabāt šajos cilvēkos priekšstatus, saikni ar Latvijas vēsturi,” norāda Kaprāns.
Kā piemēru Kaprāns uzsver dažādo nacisma un staļinisma izpratni. Daudzviet Eiropā staļinisms netiek uztverts kā liels ļaunums, un te būtu Latvijas puses darbs tautiešiem ārzemēs mācīt vienotu vēstures izpratni.
