Lielākā daļa pansionātos dzīvojošo šo pakalpojumu atļauties nevar

• Nereti pansionātos nonāk veselības dēļ
• Anna izvēli par labu pansionātam nenožēlo
• Samaksāt par uzturēšanos pansionātā var ne visi
• Piedzīt izdevumus no tuviniekiem ne vienmēr iespējams
• Zilupē par zālēm klientiem jāmaksā pašiem
• Pansionāti piedāvā arī sociālas gultas
• Nelegālie pansionāti konkurē ar cenu

Iemesli, kāpēc cilvēks nonāk pansionātā vai sociālās aprūpes centrā, ir ļoti dažādi. Sabiedrībā valda uzskats, ka pansionātos dzīvo tikai vientuļi cilvēki, kuriem nav radinieku. Taču aizvien biežāk sociālās aprūpes iestādē nonāk arī tie sirmgalvji, kuri paši izlemj doties uz pansionātu, lai atvieglotu dzīvi sev un tuviniekiem.

 “Situācijas ir ļoti dažādas. Ir radinieki, kuri strādā, nodrošina savu ģimeni, un viņi nevar nodrošināt vēl papildu aprūpi saviem vecākiem, vecvecākiem, tīri fiziski nevar, un tad viņi ir spiesti savu tuvinieku, radinieku ievietot šajā pensionāru sociālo pakalpojumu centrā,” atzīst Rēzeknes sociālā dienesta sociālā darbiniece Sandra Dudko.

Viņa piebilst -

katram pansionātā nonākušajam cilvēkam ir savs, visbiežāk skaudrs dzīves stāsts.

“Protams, ir arī gadījumi, kad cilvēki arī varētu līdzdarboties šī sociālā pakalpojuma piemaksā, bet ļaunprātīgi to nedara. Ir tādi cilvēki, kuri ir pavisam vieni, kuriem bērni vai nu ir ļoti tālu un jau ilgstoši nav nekādu sakaru ar viņiem, un ir arī tādi, kuriem nav bērnu vai arī bērni ir miruši.”

Pansionātā nonāk veselības dēļ

Pensionāru sociālo pakalpojumu centrs Rēzeknē atrodas pilsētas nomalē, trīsstāvu ēkā, kur pirmajā stāvā atrodas iestādes administrācija, ēdamzāle, veļas māja, bet otrajā un trešajā stāvā – istabiņas, kurās dzīvo gan pa vienam, gan pa diviem vai trim cilvēkiem. Kad pansionātā viesojas Latvijas Radio, ir pusdienlaiks. Pansionāta iemītnieki drīz dosies pusdienot.

Atpūtas telpā Jānis kopā ar diviem biedriem vēl spēlē kārtis. Septiņdesmit gadus vecais vīrietis neslēpj - ilgus gadus strādājis Rēzeknes ''Lauktehnikā'', un ļoti gribētu dzīvot mājās, taču dzīvē tā iekārtojies, ka jāpaliek pansionātā, citas izejas viņš neredzot.

“Pansionātā nokļuvu slimības dēļ. Ir radinieki – māsas, brāļi ir. Nāk arī šad tad ciemos,” saka Jānis.

Viņš pirms trim gadiem pansionātā nonācis pēc infarkta, un pēdējos gadus trīs reizes nedēļā viņam jāveic medicīniskās procedūras, tāpēc arī piekritis dzīvot Rēzeknes pansionātā un šeit arī ārstēties.

Rēzeknieti Jeļenu, žirgtu un dzīvespriecīgu tantiņu, Radio satiek pansionāta koridorā, ceļā uz savu istabiņu. Sieviete aicina ciemos un lepni izrāda savas vienvietīgās istabiņas iedzīvi - gan skapi ar kārtīgi salocītām drēbēm, gan grāmatu plauktu, gan kārtīgi uz plaukta izvietotās svētbildes. Jeļena, par kuru tagad vairāk nav kam parūpēties, ilgus gadus dzīvojusi viena pati un, kad pasliktinājusies veselība, nolēmusi doties uz pansionātu.

“Es atbrīvoju dzīvokli, noliku atslēgas un ar tīru sirdsapziņu atnācu uz šejieni. No radiniekiem man palikušas vēl divas māsas. Viena, vecākā atrodas šeit pansionāta trešajā stāvā un ir guloša, bet otra - citā pansionātā.  Viņai jau 90 gadi.  Mums katrai bija pa dēlam, bet visām dēli jau ir viņsaulē,” stāsta Jeļena.

Tagad Jeļenai galvenais ir ar godu apglabāt vecākās māsas un pēc iespējas ilgāk kopt savu tuvinieku kapavietas tuvējā vecticībnieku kapsētā. Sieviete pansionātā nejūtoties vientuļa. Ja veselība ļauj, piedalās visos rīkotajos pasākumos un ekskursijās, bieži brauc ciemos pie māsas, palīdz citiem pansionāta iemītniekiem.

Anna izvēli nenožēlo

Kārsavas novada pansionāts atrodas Malnavā, arī te vientuļie pensionāri dzīvo palielā trīsstāvu ēkā, ciemata centrā, blakus atrodas Malnavas koledža un Ziedoņa parks.

Tante Anna satraukta par negaidīto Latvijas Radio apciemojumu, glauda gultai pārsegto tautisko austo segu, vienīgo, kas viņai atgādina par mājām. Uz pansionātu atnākusi bez mantām, jo neesot jau bijis, ko ņemt. Tagad Anna atzīstas, ka dzīvot vienai pašai tīrā, skaistā, saulainā istabiņā, nedomāt par to, kur nopirkt ēdienu, vecumdienās esot ļoti labi.

Taču, vadot dienas Kārsavas novada pansionātā, viņa bieži atceroties savu dzimto pusi, kur tagad vairāk neesot ko darīt. Radinieku nav, un arī dzimtas māju nodedzinājuši bezpajumtnieki.

“Es dzīvoju Ludzas rajona Mežvidu pagastā, laukos. Lauki kā lauki - veikals tālu, vecums atnāca, nespēcīga paliku, brālis turpat laukos dzīvoja. Sākumā viņš nonāca šajā pansionātā, tad es atbraucu viņu apciemot un iedomājos, ka arī es te varētu pavadīt savas vecumdienas,” stāsta Anna.

Savulaik izdarīto izvēli par labu dzīvei pansionātā Anna nenožēlo, jo te dzīve esot interesanta, nākot skolēni, dažādi ciemiņi, iegriežoties arī mācītājs.

Atļauties dzīvi pansionātā var ne katrs

Lai arī katrā aprūpes iestādē sadzīves apstākļu līmenis ir atšķirīgs, visās tiek nodrošinātas cilvēka pamatvajadzības - ēdināšana četras reizes dienā, tīra gultasveļa, iespēja nomazgāties, speciālistu uzraudzība un lielākajā daļā aprūpes iestāžu arī medikamentu iegāde.

Taču katrā tādā iestādē svarīgs ir arī garīgais piepildījums jeb izklaide.  Te nu viss ir atkarīgs no iestādes darbinieku aktivitātēm un darba.

Maksa par viena cilvēka uzturēšanos šādā iestādē ir gana liela - no 396 eiro Daugavpilī līdz 588 eiro Rēzeknes novadā. Izmaksas citu Latvijas novadu aprūpes iestādēs mēdz būt vēl lielākas, un sasniedz vairāk nekā 600 eiro. Uzturēšanās maksu pašvaldības pansionātā nosaka pati pašvaldība. 

Rēzeknes pašvaldībā, kur kopējais sociālais budžets sasniedz 5 miljonus eiro, gandrīz 1,3 miljoni piešķirti Pensionāru sociālo pakalpojumu centra uzturēšanai.  Rēzeknes pansionātā šobrīd dzīvo turpat vai 200 iemītnieku. Viena cilvēka uzturēšanas maksa te mēnesī sastāda 434 eiro. Lai segtu šo summu, klients maksā 90% no savas pensijas, ikdienas tēriņiem atstājot vien 10%. Ja ar pensiju nepietiek, kā tas lielākajā daļā gadījumu arī ir, trūkstošo piemaksā tuvinieki vai pašvaldība. Pašlaik uz iestāšanos pansionātā rindu nav un no paredzētajām 210 vietām brīvas ir aptuveni 15.

“Te mums ir sporta zāle, te mums ir fizioterapeits, kas strādā ar klientiem.  Te jaunais korpuss, kur mums ir tie cilvēki, kuri palikuši praktiski vieni un nevar izdzīvot vieni paši mājās, un tad viņi nāk pie mums,” izrādot pansionāta otro stāvu, kur gar koridora malām rindojas vienvietīgas, divvietīgas un trīsvietīgas istabas, pansionāta vadītāja vietniece Daina Sidoruka stāsta, ka pašlaik pansionātā no 198 iemītniekiem 83 sirmgalvjiem nav apgādnieku un par viņiem maksā pašvaldība.

Naudu ne vienmēr izdodas piedzīt arī no maksātspējīgiem tuviniekiem

Taču tas nebūt nenozīmē, ka šiem cilvēkiem nav radinieku. Ir pat bērni, taču, ja apgādnieks vai apgādnieki ir atzīti par trūcīgām personām, kas Latgalē nav nekāds retums, tad pakalpojums tiek apmaksāts no pašvaldības budžeta.

No maksātspējīgiem tuviniekiem piedzīt nepieciešamo summu par viņu tuvinieku atrašanos sociālās aprūpes iestādē ne vienmēr izdodas.

Rēzeknes pansionātā tikai apmēram piektā daļa apgādnieku veic līdzmaksājumus par savu radinieku uzturēšanos pansionātā, savukārt vairāk nekā 60 no 200 cilvēkiem to nedara.

“Mēs strādājam saskaņā ar normatīvajiem aktiem, un mēs cenšamies apzināt apgādniekus, mēs cenšamies viņus rakstiski brīdināt par to, ka ir nepieciešams veikt šo samaksu, bet līdz tiesu darbiem pagaidām neesam tikuši,” saka  Rēzeknes sociālā dienesta sociālā darbiniece Sandra Dudko.

Viņa skaidro - vismaz pagaidām, kamēr līdz galam nav sakārtota likumdošana, kamēr nav mehānisma, kā atrast pazudušos radiniekus un piedzīt no viņiem nepieciešamo summu, pašvaldībai nākas maksāt arī par šiem pansionāta iemītniekiem.

Kārsavas novada veco ļaužu pansionātā “Mūsmājas”, kur šobrīd ir iespēja uzturēties 39 iemītniekiem, maksa mēnesī sasniedz 420 eiro. Domes priekšsēdētāja Ināra Silicka atzīst - joprojām nesakārtotā likumdošana, piemēram, kas skar īpašuma tiesības valstī, pašvaldībai rada problēmas.

“Ir bijuši daži gadījumi, kad kundzīte pārdot savu īpašumu, naudu izdala radiniekiem, bet pati atnāk uz pansionātu, un pašvaldība līdzfinansē to nepietiekošo naudas daļu. Tas nav īsti pārdomāts un nav arī godprātīgi. Tādos gadījumos vajadzētu panākt, lai šie īpašumi nonāktu pašvaldībai vai valstij un līdzfinansējuma daļā tiktu apmaksāta no šīs naudas. Un tikai tad varētu pašvaldība vai valsts sniegt materiālo atbalstu kā humāno palīdzību,” spriež Silicka.

Zilupē par zālēm pansionāta klientiem jāmaksā pašiem

Apmēram stundas braucienā no Kārsavas nelielajā Zilupes novadā veco ļaužu aprūpes centrā pašlaik dzīvo 32 iemītnieki. Pansionāts atrodas pašā Zilupes nomalē, apkārt šalko mežs, un pavasarī stiprākie tā iemītnieki var pastaigāt pa meža celiņiem, noplēst pļavā izaugušu skābeni. Veikali tālu, taču pansionātā regulāri iegriežoties autoveikals.

Aprūpes iestādē lielākā daļa iemītnieku ir Zilupes pašvaldībā deklarētie cilvēki. Par 28 pansionātā dzīvojošajiem piemaksā pašvaldība, un tikai četriem uzturēšanās izmaksas palīdz segt radinieki.

Viena cilvēka uzturēšanās vienstāva ēkā ar istabiņām, kurās dzīvo pa divi vai pat četri iemītnieki, izmaksā 420 eiro mēnesī. Citos pansionātos šajā summa iekļautas arī klientiem paredzētās izmaksas par medikamentiem, bet Zilupē par zālēm pansionāta iemītnieki maksā no saviem līdzekļiem.

Tiesa, pansionāta vadība apgalvo, ka neviens ne pensionārs, ne invalīds bez medicīniskās palīdzības nav ticis atstāts. 

Zilupes pansionāta medmāsa Zaļeslava Kairova stāsta, ka, “protams, ja pavisam cilvēkam nav tās naudas, mēs meklējam izeju”.

“Arī mūsu priekšniecība nāk mums pretī, un, ja tiešām cilvēkam ir nepieciešams un viņš nevar dzīvot bez tām zālēm, tad mēs meklējam iespēju un pērkam tās. Nav tā, ka cilvēks paliek bez zālēm, ja viņam nav iespējas tās nopirkt,” saka Kairova.

Lielākajā daļā pansionātu piedāvā arī sociālās gultas

Nereti pansionātos nonākušajiem cilvēkiem ir daudz dažādu veselības problēmu.  Lielākajā daļā pansionātu turpat uz vietas rūpējas arī par gulošajiem klientiem, kuriem nepieciešama medicīniskā palīdzība. Tā tas notiek Rēzeknes pensionāru sociālo pakalpojumu centrā jeb pansionātā.

“Te mums procedūrtelpa, te mums ir medpunkts, kurš mums strādā diennakts režīmā.  Te mūsu māsiņas čaklās bites, kas arī uztur mūsu klientu veselību. Šobrīd te notiek zāļu dalīšana klientiem,” Rēzeknes pansionāta vadītājas vietniece Daina Sidoruka izrāda telpas un piebilst - gulošajiem klientiem ir atvēlēts trešā stāva istabiņas.

Taču Kārsavas novada Malnavas pagasta pansionātā “Mūsmājas”, kur medmāsa uzturas tikai darba stundās, ilgstoša medicīniskā aprūpe klientiem netiek piedāvāta, tādā gadījumā klientam tiek piedāvāta vieta Kārsavas slimnīcā ierīkotajās sociālajās gultās. Uz turieni tiek nogādāti gan smagi slimie pansionāta iemītnieki, kuriem nepieciešama diennakts medicīniskā aprūpe, gan slimnieki no savas vai citām pašvaldībām.

“Sociālās gultas - tā ir diezgan smaga nodaļa, jo šajā nodaļā ievieto pārsvarā personas ar ļoti smagiem funkcionāliem traucējumiem, praktiski gulošas personas. Šeit var saņemt pakalpojumu gan aprūpē, gan arī medicīniskajā uzraudzībā,” atzīmē Kārsavas novada Sociālā dienesta vadītāja Anželika Malakāne, piebilstot, ka viena cilvēka uzturēšanās Kārsavas slimnīcas sociālajās gultās izmaksas mēnesī ir 450 eiro. Un pērn Kārsavas novada pašvaldība šī pakalpojuma līdzfinansējumam vien ir piešķīrusi 34 000 eiro.

Pastāv arī nelegāli pansionāti  

Šobrīd pieprasījums pēc pašvaldību pansionātiem pamazām sarūk. To apliecina arī brīvās vietas šajās aprūpes iestādēs.  Kā iemesls tiek minēta iedzīvotāju skaita samazināšanās, taču iezīmējas vēl viens iemesls - mazo pansionātu, pansiju un aprūpes namu izveide.

Pēc neoficiālas informācijas tepat Rēzeknē un tuvākā piepilsētā esot divi nelegāli pansionāti, kur maksa par viena cilvēka uzturēšanos mēnesī ir vismaz par 100 eiro zemāka nekā oficiāli reģistrētā pansionātā. Par šīm nelegālajām iestādēm zina gan novada Sociālais dienests, gan Labklājības ministrija.

“Ja privātpersona ir izdomājusi sniegt aprūpes pakalpojumus, viņiem ir jāreģistrējas Sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistrā. Prakse arī pierāda, ka tiem klientiem, kas atrodas tādos pakalpojumu sniedzējos, kas neatbilst prasībām, ir pietiekami augsti riski. Viņiem nav atbilstošas aprūpes, nav speciālistu, kas viņus pavērtē. Es par telpām un vidi vispār nerunāju. Ir konstatēti gadījumi, ka klients pamests bezpalīdzīgā stāvoklī. Šādas situācijas nav pieļaujamas,” uzsver Labklājības ministrijas pārstāve Inese Kukore.

Inese Kukore atzīmē, ja pašvaldības sociālās aprūpes iestādēs nepieciešamās uzturēšanas prasības tiek ievērotas, tad ar nereģistrētiem pansionātiem ir problēmas. Šobrīd Rēzeknē apsekotie divu nelegālo pansionātu īpašnieki esot solījuši uzsākt oficiālu darbību.

Šobrīd pašvaldību pansionātos Latvijā uzturas vairāk nekā 6000 iedzīvotāju un lauku reģionos vismaz Latgalē pansionātu iemītnieku skaits nedaudz, bet tomēr samazinās. Tam par iemeslu ir arī dažādu sociālās aprūpes pakalpojumu veidu paplašināšanās. Tā, piemēram, Kārsavas novada pašvaldība finansē gan tādu aprūpi mājās, gan arī uztur mobilās brigādes, kad speciāli apmācīti cilvēki ierodas klientam ne tikai palīdzēt apdarīt mājas darbus, atvest produktus no veikala, sanest malku, bet arī sniegt psiholoģisko palīdzību, kas dažreiz ir pat nepieciešamāka nekā piens vai maize.

Citviet, piemēram, Rēzeknes novada Ilzeskalna pagastā pašvaldībai piederošā dzīvoklī  ierīkotajā krīzes centrā var apmesties grūtībās nonākuši  cilvēki. Jau vairākus gadus te pajumti radušas māte ar meitu invalīdi, kuru mājā iespēra zibens, ēka nodega, bet abas sievietes palika bez pajumtes.

Tāpat viens no iemesliem pansionātu iemītnieku skaita nelielam, bet sarukumam Latgalē ir finansiālās iespējas, ko nosaka salīdzinoši mazās pensijas laukos dzīvojošajiem un bērnu nespēja segt pansionāta līdzmaksājumus, šādos gadījumos samērā bieži cilvēki izvēlas tā saucamos nelegālos pansionātus - lai arī pakalpojumu klāsts tur ir pieticīgs, tomēr samaksa krietni lētāka.