“Vai jāpratina prokurori, izmeklētāji, tēlojot galvenos pratinātājus?” šādi, paša vadītās parlamentārās izmeklēšanas komisijai noslēdzot darbu, no Saeimas tribīnes savulaik retoriski jautāja “tēvzemietis” Juris Dobelis. Komisija, kas tika izveidota pēc Lato Lapsas grāmatā “Tiesāšanās kā ķēķis” publiskotajiem tiesnešu telefonsarunu ierakstiem, gada laikā radīja septiņas lapaspuses garu ziņojumu ar tādām neko nepasakošām frāzēm kā “jāattīsta Latvijas tieslietu sistēmas attīstība”.
“Rodas sajūtas, ka aplūkotais teksts ir skolas līmeņa vingrinājums – spēlēsim parlamentāro izmeklēšanu,” tā 2009.gadā to komentēja tolaik “Pilsoniskās savienības” parlamentāriete Ilma Čepāne.
Salīdzinoši nesen, 2014. gada pavasarī, gala ziņojumu sniedza arī Ķemeru sanatorijas privatizācijas parlamentārās izmeklēšanas komisija. Tās locekļu vienbalsīgais lēmums – valstij jārod līdzekļi sanatorijas iegādei – tā arī palika neizpildīts.
Iepriekš bez vērā ņemamiem panākumiem deputāti analizējuši arī Krājbankas krahu, bijušā premjera Eināra Repšes finanšu darījumus, “Latvenergo” lietu un virkni citu nozīmīgu jautājumu.
Zolitūdes traģēdijas komisija ir jau 20. tautas kalpu mēģinājums atklāt to, kas paliek ārpus izmeklētāju un tiesnešu kompetences.
Saeimā pārstāvēto partiju līderi Zolitūdes parlamentārās izmeklēšanas komisijas darbu vērtē ļoti dažādi, viskritiskākā ir partija “Vienotība”, savukārt lielākos ieguvumus no komisijas darba redz partija “No sirds Latvijai” un Latvijas Reģionu apvienība. “Ir konstatēti desmitiem iemeslu, kas traucē uzticēties tam pašam būvniecības procesam, tātad ieguvums ir tas, ka ir saprotams, kas ir jāizdara, lai tas mainītos. Un ieguvums, protams, ir tas, ka pirmo reizi tiek vērtēta politiskā atbildība. Līdz šim nekad vērtējot procesus vai notikumus, kas ir notikuši, nav pateikts, kuras amatpersonas ir politiski atbildīgas,” skaidroja Saeimas deputāte Inguna Sudraba (“No sirds Latvijai”).
“Šis atklātības jautājums, jā, ka diskusijas tika daudz skatītas un sabiedrība redzēja, kā notiek – ar pozitīvajām, negatīvajām, bet redzēja reālo situāciju. Senāk nekad es neesmu redzējis, ka kaut kas tāds būtu,” pauda Saeimas deputāts Mārtiņš Šics (Latvijas Reģionu apvienība).
Kritiskāka attieksme pret komisiju darba rezultātu ir Saeimas deputātam no “Saskaņas” Jānim Urbanovičam: “Ir atrastas institūcijas, kurām ir konkrēti pārkāpumi, ir atklāti robi likumos, kas pašiem deputātiem tagad būtu jārisina. (..) Ja vārdu izgaismošanai sekotu sankcijas pret šīm personām, es varētu pieņemt, ka tas ir attaisnoti. Bet, tā kā tas ir tikai čiks, tāda piesaukšana bez sekām, tam jēgas nav, un, protams, tas devalvē to lielo darbu, labo darbu, ko komisija ir gada laikā veikusi.”
Arī Nacionālās apvienības deputāts Raivis Dzintars saskata vērtību komisijas darbā, bet ir skeptisks par uzvārdu saukšanu. “Tas, ko es esmu dzirdējis no kolēģiem, ka tā daļa, kas neattiecas uz uzvārdiem, viņu skatījumā, ir vērtīgāka. Rībenas kundze, kura ir piedalījusies daudzās parlamentārās izmeklēšanas komisijās, ir paudusi apgalvojumu, ka šis ziņojums, iespējams, ir labākais, kāds ir bijis, un viņa pauda nožēlu, ka šobrīd visa sabiedrības uzmanība ir koncentrēta uz to – saukt vai nesaukt uzvārdus un cik ētisks ir pats process uzvārdu saukšanā. (..) Es tomēr skeptiski raudzītos uz kārtību, kad vienu partiju pārstāvji nobalso par citu politisko spēku pārstāvētiem cilvēkiem kā atbildīgiem, kā tas bija šajā situācijā.”
Tikmēr daudz kritiskāks ir deputāts no “Vienotības” Kārlis Šadurskis: “Man jāpauž sava skepse par parlamentārās izmeklēšanas komisijām vispār kā sugu, jo neviena nekad ne pie kā laba vispār nav novedusi, un parlamentārās izmeklēšanas komisija ir izteikts opozīcijas instruments savu politisko mērķu sasniegšanai.”
Tāpat Zaļo un zemnieku savienības deputāts Augusts Brigmanis komisijas darbā vērtīgus ieguvumus nesaskata: “Es nekad neesmu bijis augstās domās par tādu parlamentārā darba formu kā parlamentārās izmeklēšanas komisijas. Vienmēr esmu bijis tādās domās, ka tāda darba forma ļoti sevi attaisno smagi, smagnējs ir darba process, organizatoriskais, un lēmumi pēc tam ir vairāk tādi vispārināti un ne lemjoši, tādi sabiedrību informējoši. Un bieži vien izmanto šo darba formu, lai mestu ēnu pār vienu vai otru politiķi.”
Ziņots, ka Zolitūdes komisijas salīdzinoši apjomīgais ziņojums ar virkni ieteikumu būvniecības nozares regulācijas uzlabošanai pagaidām tā arī nav apstiprināts, jo komisijas deputāti nespēj vienoties, vai norādīt uz konkrētu personu politisko atbildību. Līdzšinējās komisijas šādu praksi nav īstenojušas.
