Mūsu bruņotie spēki nu jau 19 gadus piedalās starptautiskajās operācijās. To laikā, pildot dienesta pienākumus, bojā gājuši septiņi Latvijas karavīri.
Virsleitnants Olafs Baumanis krita Irākā eksplozijā pēc mīnmetēju apšaudes. Dižkareivis Gints Bleija un dižkareivis Vitālijs Vasiļjevs - Irākā, kad zem viņu patruļmašīnas tika aktivizēts spridzeklis. Dižkareivis Edgars Ozoliņš gāja bojā pēc uzbrukuma viņa nodaļai Afganistānā. Dižkareivis Andrejs Merkuševs - cīņā pret ienaidnieka pārspēku, sargājot novērošanas posteni Afganistānā. Turpat arī seržants Voldemārs Anševics, aizsargādams savus cīņu biedrus. Arī kaprālis Dāvis Baltābols krita Afganistānā - pēc kaujas sedzot biedru atkāpšanos.
Kritušo karavīru ģimenēs sāpes par zaudējumu mijas ar gaišām atmiņām.
"Viņš mums bija tā kā saulīte – nāca un gāja," atceras kaprāļa Baltābola mamma Ilga. "Viņš patika karavīriem un karavīri patika viņam. Viņam patika kārtība iekšēja un ārēja," piebilst Dāvja tēvs Juris. "Pēc bojāejas, kad puiši runāja, viņi teica – vājprāts, kas notika, viņi teica – izlūku vada dvēsele un kodols... Smagi puišiem to bija pārdzīvot."
Vitālija mamma savu dēlu Irākā zaudēja, kad viņam bija tikai 24 gadi. Nepaspēja apprecēties, kāzas bijušas iecerētas pēc misijas beigām. 11.novembri mamma atceras kā dienu, kad kopā ar Vitāliju pie Rīgas pils Daugavmalā pieminējuši Latvijas brīvības cīnītājus.
"Svecīti gājām, ielikām pie tās sienas. Tā bija pieņemts, iet tur svecīti ielikt," saka Vitālija mamma Ņina Vasiļjeva. Vitālijam dienests armijā bijis gan sirdslieta, gan ļoti nopietna atbildība. "Viņš bija metru un 95 centimetru gara auguma. Un kad es gribēju viņu pabučot, es nevarēju viņu dabūt! Un viņš visu laiku smējās – nu, tu uz soliņa pakāpies, lai tu vari mani aizsniegt. Tāds viņš bija, tā man ir visgaišākā atmiņa par viņu," atceras mamma.
Mūsdienu starptautiskajās operācijās kritušo tuvinieki vislabāk saprot viens otra pārciesto. Reizi gadā viņi parasti satiekas piemiņas brīžos Ādažu bāzē. Pārējā laikā ar savām bēdām katrs cenšas tikt galā paša spēkiem.
"Uz šo brīdi mēs neesam nekādu atbalstu ne no vienas institūcijas saņēmuši. Nekādu," saka Ilga Baltābola. Gan viņa, gan vīrs piebilst, ka neko īpaši negaida. "Tā kā dēls teica, man valstij ir jādod, un tad es varu prasīt. Viņš briesmīgi necieta prasītājus," piebilst Juris. "Neies jau karavīrs vai tuvinieki ar izstieptu roku, nu neies."
Vitālija mammai vairāk sirds sāp par to, kas nav izsakāms naudā. Par cieņpilnu attieksmi. Lai no Aizsardzības ministrijas uz svētkiem saņemtu nevis internetā sūtītu, bet īstu apsveikuma kartīti.
"Vajag bišķīt atcerēties. Kamēr tā ir atmiņa, tikmēr cilvēks ir dzīvs. Tiem, kam palika mazi bērni, uz Jauno gadu dāvanu nav taču tik grūti uzdāvināt, vai ne? Tā būtu viņiem liela atmiņa," piebilst Ņina Vasiļjeva.
Dāvja vecāku sētā augsti plīvo Latvijas karogs – tas vienmēr bijis dārgs Dāvim. Un te viņam patika būt. Šajā pļavā viņi sēdējuši īsi pirms Dāvja prombraukšanas. "Un tad viņš teica – cik tā Latvija skaista! Tas nav ģeogrāfiskais jēdziens tikai – Zilupe-Liepāja. Tas ir daudz kas lielāks, plašāks, prātam neaptverams," atmiņas sirdī glabā Juris Baltābols.
