Vajāšana ir jebkāda atkārtota, draudīga izturēšanas, kas upurim ievieš bailes. Piemēram, vairākkārtēja izsekošana, novērošana, vairākkārtēja sazināšanās gan klātienē, gan izmantojot sociālos tīklus. Kriminālatbildība ar to ir vairākās Eiropas Savienības valstīs, piemēram, Austrijā, Dānijā, Čehijā, Vācijā, Horvātijā un citās.
Latvijā līdz šim par vajāšanu sodīt nevarēja. Taču tas nenozīmē, ka policija par šādu nevēlamu parādību nesaņēma iesniegumus.
''Ka kāda persona viņus izseko, novēro, draud vai arī sazinās, lai gan personai ir norādīts, ka komunikācija nav vēlama. Taču jāsaka, ka iepriekš personas no vajāšanas likums nepasargāja,'' par iepriekšējo situāciju stāsta policijas pārstāve Gita Gžibovska.
Latvija par šādu darbību kriminalizēšanu sāka runāt Eiropas Padomes konvencijas pret vardarbību pret sievietēm jeb tā dēvētās Stambulas konvencijas sakarā, stāsta Tieslietu ministrijas Krimināltiesību departamenta direktore Indra Gratkovska:
''Tad, kad jau pirms vairākiem gadiem mēs diskutējām, vismaz uz to, kas attiecas uz krimināltiesību sadaļu, gājām cauri visām tām konvencijas normām, lai saprastu, kas mums ir, kā nav, kā trūkst un tā tālāk.''
Bijušas juridiskas diskusijas par to, vai nepietiek ar Krimināllikuma pantu, kurā paredzēta atbildība par draudiem izdarīt smagus miesas bojājumus vai nonāvēt. Tomēr secināts, ka šajā pantā visi aspekti nav apskatīti. Pastāvējusi iespēja par vajāšanu noteikt administratīvo atbildību. Beigās eksperti vienojušies par šī nodarījuma kriminalizēšanu, norāda Gratkovska:
''Ar šom grozījumiem, kas janvārī stājās spēkā, visas astītes, kas vēl bija, tad tās ir novērstas, mēs pilnībā atbildam konvencijas prasībām.''
Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras pirms četriem gadiem veiktajā pētījumā, kurā apskatīta vardarbība pret sievietēm 28 valstīs, secināts – kopumā 18% sieviešu savā dzīves laikā ir cietušas no vajāšanas. Savukārt 5% - cietušas pēdējā gada laikā. Pētījumā konstatēts, ka katru desmito sievieti vajājis bijušais partneris.
Konvencijas paskaidrojošajā ziņojumā norādīts, ka šis vardarbības veids ir ļoti izplatīts partnerattiecībās – starp laulātajiem vai nereģistrētā kopdzīvē dzīvojošajiem, kā arī starp bijušajiem partneriem. Konvencijā arī uzsvērts – šādos gadījumos vajāšana ir īpaši bīstama, jo vajātājs zina sava upura ikdienu, ieradumus, darba vietu.
Latvijā situācija ir līdzīga. Policijas pārstāve Gžibovska stāsta, ļoti bieži vajātājs ir upurim pazīstams cilvēks:
''Bieži tas ir vīrietis, kurš vēlas attiecības ar sievieti, taču otra puse to nevēlas. Un nereti starp vajātāju un upuri pagātnē ir pastāvējušas partnerattiecības.''
Darbībām, kuras krimināllikumā ir nodēvētas par vajāšanu, jābūt vairākkārtējām, skaidro Gratkovska:
''Pirmkārt, ir jākonstatē, ka tā ir vairākkārtēja, ilgstoša, tātad kaut kāds sistemātiskums. Ka tas nenotiek tā, ka vienreiz gadījās vai garām gāja.''
Policijā norāda, ka upurim ir jābūt objektīvam pamatam baidīties, ka vajātājs var nodarīt kaitējumu viņam vai ģimenei.
''Piemēram, ir ziņas par to, ka vajātājs agrāk ir varmācīgi izturējies, ka vajātājs ir bijis agrāk sodīts par vardarbīgiem noziedzīgiem nodarījumiem. Tāpat, ja vajātājam ir objektīvi motīvi apdraudēt minēto personu, piemēram, atriebība, greizsirdība vai mantkārība,'' uzskaita Gžibovska.
Laika posmā no 2018.gada 1.janvāra līdz šim brīdim par vajāšanu Valsts policijā ir uzsākti 11 kriminālprocesi. Gžibovska norāda, ka viena no krimināllietām jau nodota prokuratūrai apsūdzības uzrādīšanai.
