Sēklu lolotāju kustība Latvijā aizsākās pirms desmit gadiem, tās mērķis ir vietējo kultūraugu saglabāšana, kas ir ļoti vērtīgs mantojums, bet globalizācijas ietekmē sāk strauji izzust.
Ja agrāk mainīšanās ar sēklām laukos bija dabiska lieta un no paaudzes uz paaudzi katrā dzimtā nodeva vērtīgākās sēklas, tad līdz ar globalizāciju tas pārtrūka. Tādējādi mēs katru gadu neatgriezeniski zaudējam ļoti daudz vērtīgu vietējo kultūraugu.
Sēklu lolotāju kustība ir vērsta uz to, lai atkal atjaunotu un saglabātu šo mantojumu, kas ir ļoti nozīmīgs, jo tie ir augi, kas ir pielāgojušies tieši mūsu apstākļiem, ir vitālāki, spēcīgāki, prognozējamāki, bieži vien arī garšīgāki. Sēklu lolotāju kustība ir populāra daudzviet pasaulē. Latvijā to pirms 10 gadiem aizsāka Sandra Stabinge, kuru iedvesmoja Ungārijas piemērs.
‘’Pēc tam es, cik varēju, cik man bija spēka un resursu, es tās sēklu maiņas esmu organizējusi," pastāstīja Stabinge. "Tagad jau trīs gadus mums notiek sēklu lološanas mācības, mēs pat esam tik tālu tikuši, ka mēs izsniedzam arī apliecinājumu par kursu noklausīšanos, un nu jau ir kopā 93 cilvēki saņēmuši sertifikātus par sēklu lološanu un zina vismaz ābeci par sēklu ievākšanu."
Cilvēki, kam rūp vietējo kultūraugu saglabāšana, vispirms ir aicināti izzināt, vai kas vērtīgs nav saglabājies viņu pašu dzimtā,
jo dažkārt bēniņos un pažobelēs var atrast pat 20 un 30 gadus vecas sēklas, kas izrādās dīgstošas.
Šie dzimtas augi atkal ir jāceļ saulītē, jāturpina sēt un audzēt un pēc tam ar to sēklām noteikti jāpadalās ar citiem, jo, ja pašam kādā gada raža tomēr nesanāk, ir droši, ka labā sēkla ir dabūjama atkal no citiem.
"Man, piemēram, ir manas dzimtas kartupeļi," paskaidroja Stabinge. "Tad, kad man atnāca tā saprašana, ka tā ir vērtība, tad manā dzimtā vairs šo kartupeļu nebija. Es aizbraucu un dabūju tos no kaimiņiem, kuri arī audzēja tos pašus. Mēs tos saucām par vēlajiem dzeltenajiem kartupeļiem. Tad tagad es katru gadu tos stādu, lai tikai saglabātu un lai tie būtu. Un tad ir vēl svarīgi dalīties ar tiem augiem, un vērtīgu augu iedot vismaz vēl diviem cilvēkiem."
Latvijas Radio ar Stabingi sazinājās tieši dienā, kad viņa izvadāja savas audzētās sēklas pa Sēklu maiņas punktiem. Viņai šoreiz bija biešu, tomātu un balodeņu sēklas, ko viņa savulaik arī ieguvusi maiņas ceļā un kas iegūtas no augiem ar garu vēsturi Latvijas dārzos.
Šogad ir vairāk nekā 10 vietas Latvijā, kur darbojas Sēklu maiņas punkti
un, kā stāsta Permakultūras biedrības projektu vadītāja Ilze Mežniece, ar katru gadu kustībā iesaistās aizvien jauni interesenti.
‘’Katru gadu mēs satiekam aizvien jaunus un jaunus cilvēkus, un tie, kas ir iepriekšējā gadā paņēmušu sēklas, izmēģinājuši un ataudzējuši, tie mēģina turpināt audzēt un rūpēties par mantotajiem kultūraugiem," pastāstīja Mežniece. "Mums ar katru gadu paliek vairāk zinošu, izglītotu sēklu vēstnešu, sēklu lolotāju, jo mēs viņiem nodrošinām arī apmācības, un viņi ir visā Latvijā, tātad, viņi spēj tālāk šo ziņu nest."
Sēklu maiņas punkti jau atklāti Valmierā, Rīgā, Ventspilī, Aizkrauklē un citviet Latvijā.
