Vācijā svētdien tika atzīmēta Tautas sēru diena, godinot abos pasaules karos kritušos.
Tautas sēru dienas tradīcija Vācijā iedibināta 1922. gadā. Tā ir vienlaikus gan kritušo piemiņas diena, gan atgādinājums par nepieciešamību pēc izlīguma, savstarpējas sapratnes un miera.
Latvijā notika Vācijas vēstniecības rīkots piemiņas pasākums Beberbeķu kapos, kur sēru vainagus un ziedus nolika Latvijas aizsardzības ministrs Artis Pabriks, Nacionālo bruņoto spēku vadības, Vācijas vēstniecības diplomāti un sabiedroto valstu militārie pārstāvji.
Savukārt Valsts prezidents Levits svētdien Berlīnē uzrunāja Vācijas Bundestāga deputātus. Savā runā prezidents uzsvēra – Vācija nav vairījusies no savas atbildības par asiņainajiem 20. gadsimta notikumiem – tos godīgi izvērtējusi un nožēlojusi, tādējādi atgūstot savu cieņu pasaules acīs. Savukārt Krievija rīkojas pilnīgi pretēji.
Levits norādīja, ka nozīmīga ir vēstures izvērtēšana, raugoties tagadnē un nākotnē, atgādinot, ka Rīgā dzimušais liberālais politikas filozofs Jesaja Berlins savulaik rakstīja, ka 20. gadsimtā noteicošās bijušas milzīgas ideoloģiskās vētras, ko izraisījušas totalitārās varas, visai cilvēcei atnesot neizsakāmas ciešanas. Vācijā šīs izraisītās vētras bijušas īpaši spēcīgas. Miljoniem bojā gājušo divos pasaules karos, etniskā tīrīšana, uzbrukumi suverēnām valstīm un lielākais noziegums pret cilvēci - holokausts - raksturo šīs valsts vēsturi, ko nekad nedrīkstam aizmirst.
Tomēr Vācija nav izvairījusies no savas atbildības par šo vardarbības pārņemto pagātni. Priekšnosacījums tam bijis visaptveroša politiskā un morālā refleksija par jaunāko vēsturi - pagātnes pārvarēšana. Pagātnes izvērtēšanas pamatā bijusi dziļa nožēla par nacionālsociālisma noziegumiem. Tās pamatā bijis morālais imperatīvs "nekad vairs". Tās pamatā bijusi no paaudzes paaudzē nodota atbildības sajūta.
Vācijas sabiedrība bija un ir gatava domāt par pagātni, vienlaikus veidojot saikni ar tagadni, sacīja Levits.
To darot uzdoti dziļākie politiskie jautājumi: kādēļ cilvēki ļaujas tikt ievilkti ekstrēmas ideoloģijas tīklos, kādēļ elementārs racionālisms un taisnīgums var zaudēt savas pozīcijas pat demokrātijas apstākļos; kādēļ demokrātijas institūcijas var ciest sakāvi. Šie jautājumi mūsdienās kļuvuši vēl svarīgi kā jelkad iepriekš, atzīmēja Levits, norādot, ka, nepievēršoties šādai pagātnes pārvarēšanai, Vācijas Federatīvajai Republikai nekad nebūtu bijis iespējams pēc Otrā pasaules kara izveidot demokrātisku valsti.
"Nepievēršoties šādai pagātnes pārvarēšanai, Vācija nekad nebūtu atguvusi Eiropas kaimiņvalstu cieņu, starptautiskās sabiedrības cieņu. Nepievēršoties šādai pagātnes pārvarēšanai, nebūtu Eiropas Savienības, kāda tā mums ir šodien," atzina Levits.
Pēc Levita paustā, Vācijas piemērs rāda, ka tauta, vaļsirdīgi, politiski un morāli izvērtējot savu noziedzīgo pagātni un īstenojot šādā vērtējumā balstītu kaitējumu atlīdzināšanas politiku, var atkal kļūt par pārrobežu tiesiskās un vērtību kopienas neatņemamu locekli.
Tādēļ Vācijas pagātnes pārvarēšana mūsdienās ir kļuvusi par globāla mēroga paraugu. Pēc tās var mērīt demokrātisko vēstures politiku valstīs, kuru vēsturei arī raksturīgi noziegumi un agresija.
Savukārt Krievija, kā atzīme Levits, rāda krasi pretēju piemēru Vācijas pagātnes pārvarēšanas pieejai. Tikai šajā valstī vien staļinisma režīma upuru skaits sasniedz vairākus miljonus. 1939.gadā pēc Molotova-Robentropa pakta noslēgšanas Krievija toreizējās Padomju Savienības veidolā un nacistiskā Vācija, uzbrūkot citām valstīm, izraisīja Otro pasaules karu.
Arī Latviju okupēja Padomju Krievija. Vēlāk padomju okupāciju uz laiku nomainīja vācu okupācija. Abas okupācijas varas Latvijā slepkavoja, vajāja, deportēja cilvēkus, piespieda viņus doties bēgļu gaitās. Latvija abu pasaules karu laikā zaudēja pa trešdaļai iedzīvotāju.
"Kādēļ, neraugoties uz šo vēsturisko pieredzi, vācieši šodien ir mūsu draugi? Kādēļ mēs kopā ar viņiem un daudzām citām nācijām šodien varam veidot kopīgu Eiropas nākotni, kamēr Krievija izplata bailes un šausmas?
Jo Vācijas sabiedrība, sevi nežēlojot un izvērtējot savu pagātni, ir izveidojusi stabilus demokrātisko vērtību pamatus. Krievijas sabiedrība to nekad nav pat nopietni uzsākusi, nav pēc tā tiekusies un nekad to nav arī darījusi.
Autokrātiskā valstī pagātnes izvērtēšana nav iespējama, jo pretējā gadījumā patiesība sāktu graut autokrātiskās varas pamatus," sacīja Levits.
Tieši šī izpalikusī pagātnes izvērtēšana ir gludinājusi ceļu Krievijas imperiālisma brutālās ideoloģijas atdzimšanai, teica Levits, atzīmējot, ka 2014.gadā tā izraisīja prettiesisko Krimas aneksiju, savukārt šā gada 24.februārī - atklāto uzbrukumu visai Ukrainas teritorijai. "Amerikāņu vēsturnieks Timotijs Snaiders trāpīgi norādījis, ka Krievija, attaisnojot savu iznīcinošo iebrukumu Ukrainā, izmanto nacionālsociālistu tēzes - Ukrainai neesot savas vēstures, savas tautības, savas valodas, savas elites, īsāk sakot, tai neesot nekādu tiesību eksistēt.
Tomēr patiesais, daudz lielākais šīs ideoloģijas ienaidnieks, ko atklāti atzīst arī pati Krievija, ir demokrātija kā politiskā sistēma, kā dzīvesveids un Rietumi kā šādas demokrātijas iemiesojums."
Mūsdienu starptautiskās tiesības, kas radās pēc Otrā pasaules kara, nosoda agresijas karu un noziegumus pret cilvēci. Nacionālsociālisma ideoloģijai punktu pielika Nirnbergas Starptautiskais kara tribunāls. Tas galīgi un neatsaucami definēja agresijas kara noziedzīgo raksturu. Nirnbergas procesi ir starptautisko tiesību un cilvēktiesību stūrakmens.
Tādēļ šodien, pēc Levita teiktā, mēs nedrīkstam atkāpties no toreiz panāktajiem un kopš tiem laikiem nemitīgi stiprinātajiem starptautisko tiesību standartiem. Bez starptautiskajās tiesībās balstītas miera kārtības pasaule atkal ieslīgtu karadarbību anarhijā.
Hāgas Starptautiskā tiesa un Starptautiskā Krimināltiesa jau ir sākušas izmeklēt specifiskus aspektus Krievijas noziegumos pret Ukrainu.Tomēr šo noziegumu iemesls - uzbrukums suverēnai valstij - līdz šim nav bijis nevienas starptautiskās tiesas piekritībā. Tas ir robs starptautiskajās tiesībās.
"Tādēļ es atbalstu ideju: lai izmeklētu un juridiski izskatītu Krievijas agresijas karu Ukrainā, valstu grupai ir jāizveido īpašs tribunāls. Juridiski tas ir iespējams. Nepieciešama vien politiskā griba. Tas arī novērstu to, ka arvien vairāk tiek apkaunojoši sagrozītas noziedznieka un upura lomas. Līdzās minētajam ir jāizstrādā tiesiski ceļi, lai pēc kara beigām Rietumos iesaldētos Krievijas līdzekļus varētu izmantot Ukrainas atjaunošanai. Tā būtu tikai pašsaprotama, elementāra taisnīguma izpausme," uzsvēra Levits.
Vēsture arī rāda, ka politiski un institucionāli vāja demokrātija var novest pie katastrofālām sekām, pie kara un vardarbības.
Mūsdienās Vācijas, Latvijas un 25 citu valstu veidotā Eiropas Savienība ir ne tikai ekonomiska savienība. Tā ir arī politiska un vērtību savienība. Svarīgākā no šīm trim, pēc Levita paustā, ir tieši vērtību savienība. Jo tādas vērtības kā demokrātija, tiesiskums un cilvēktiesības ir stūrakmeņi demokrātiskai, konstitucionālai valstij, kas atšķiras no visiem pārējiem vēsturiskajiem un mūsdienu valsts pārvaldes formas modeļiem. Tās veido visdziļākos pamatus Eiropas Savienības, visas Eiropas un - plašākā nozīmē - Rietumu saliedētībai.
Šī vērtību savienība nav tikai konstatējums, tā ir mūsu nākotnes pienākums, uzsvēra Levits. Pirmkārt, Eiropai ir sevi jāapliecina pasaulē, kam arvien vairāk raksturīga opozīcija starp demokrātiskajiem Rietumiem, no vienas puses, un agresīvām, autoritārām varām, no otras puses.
"Vispirms tas nozīmē, ka mums ir pienācīgi jāinvestē savā aizsardzībā. Mums ir jābūt solidāriem ar visiem, kas cīnās par demokrātiju, par mūsu vērtībām.
Tas arī nozīmē, ka Eiropai globālajā pasaulē ir jāstiprina sava stratēģiskā neatkarība. Stratēģiskā neatkarība nozīmē spēju rīkoties pēc saviem ieskatiem un saskaņā ar savām vērtībām. Tādēļ mums ir jālikvidē pastāvošā atkarība no autoritārām varām un jāraugās, lai nerastos jauni atkarības veidi."
Otrkārt, iestājoties par savām vērtībām, mums rodas pienākums stiprināt demokrātiskas konstitucionālas valsts noturību, izturību arī tās iekšienē. Lai kā arī netiktu apdraudēts kāds no šiem trim pamatprincipiem - demokrātija, tiesiskums, cilvēktiesības - demokrātiskai, konstitucionālai valstij ir jāspēj uz to adekvāti reaģēt.
Eiropas Savienība, būdama vērtību savienība, ir demokrātisku, konstitucionālu valstu savienība. Dalība Eiropas Savienībā vienlaikus ir arī sava veida kvalitātes zīme un drošības apliecinājums. Ņemot vērā jaunos izaicinājumus, nākotnē mums ir jādomā arī par to, kā šajā savienībā kopīgiem spēkiem vēl labāk spēsim aizsargāt šīs vērtības.
"Šodienas atceres dienā mēs pieminam kara un vardarbības upurus. Mēs pieminam arī visus tos, kuri tieši tagad, šajās stundās, Ukrainā un citviet pasaulē kļūst par kara un vardarbības upuriem. Šī atceres diena parāda mūsu ciešo gribu: "Nekad vairs!"
Nekad vairs agresijas karu, nekad vairs nebrīvi, nekad vairs netaisnīgu režīmu, nekad vairs iedzīvotāju masveida iznīcināšanu. Brīvība un demokrātija ir tā vērtas, lai tiktu aizsargātas," atzīmēja Levits.
