Viena no vietām, kur padomju laikā slēpās nacionālie partizāni – Dobeles apkārtnē, kur Īles mežos bija Baltijā lielākais pazemes bunkurs. Un tieši šajā dienā 17. martā pirms 72 gadiem te notika viņu pēdējā kauja. Tā bija izmisuma pilna un spēku samēra ziņā ļoti nevienlīdzīga. Pretī 24 šīs grupas biedriem stājās 760 padomju okupācijas karaspēka vīri.
Jaunākajiem no tiem, ko te nogalināja, bija tikai 18 gadi.
Leons Garkalns ir šejienes novadnieks. Bija starp tiem, kuru ģimenes palīdzēja partizāniem.
“Es esmu, man māja tādā līkumiņā – riņķī ir ūdens, tad viņi gāja pa to upīti un mēs ar produktiem – cik bija iespēja, tik mēs arī viņiem palīdzējām. (..) Viņi jau arī, kad nāca ārā no bunkura – viņi nenāca pa vienam vai diviem. Viņiem katram bija savs ceļš. Ja nu kādam kaut kas, tad zina, ko darīt tālāk. Zināmas dienas bija, kad bija norunāts,” atcerējās Garkalns.
Viņa dvīņubrālis Andrejs bijis šoferis ar auto, kas vedis uz banku nodot veikalā ietirgoto naudu un kopā ar citiem bija sarīkojuši slepenu plānu, kā naudu nodot partizāniem.
“Aizgāza priekšā koku ceļam, mašīna apstājās un naudiņa tika paņemta. Tur tik ātri viss bija noorganizēts (..) Tā nauda tika nodota tieši tiem cilvēciņiem, kas dzīvoja te,” stāstīja Garkalns.
17. marts, datums, kad grupa tika iznīcināta, ir zīmīgs arī ar notikumu vēl senākā pagātnē – vācu okupācijas laikā, kad Konstantīns Čakste, Latvijas pirmā prezidenta dēls, savāca parakstus zem memoranda, kur 188 Latvijas sabiedriskie darbinieki prasīja atjaunot Latvijas valsti.
“Šie divi notikumi simbolizē ļoti plašo pretestības kustību, ko latvieši vienmēr ir izrādījuši 50 gadus dažādiem, respektīvi – gan padomju okupantiem, gan nacistu okupantiem,” norādīja Valsts prezidents Egils Levits.
Savukārt nacionālo partizānu piemiņas dalībnieks Ziedonis Rēfelds sacīja: “Es uzskatu, ka vajadzēja būt jau sen tā. Tā jābūt bija. Viņi tomēr bija brīvības cīnītāji un ir to pelnījuši.”
Covid-19 pandēmijas dēļ klātienes pasākumi izpalika. Katrs individuāli varēja nolikt ziedus vai aizdegt sveci piemiņas vietās.
Tā darīja arī Valsts prezidents. Viņš veltīja pateicības vārdus nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem un sūtīja sveicienus tiem no viņiem, kuri pieredzēja okupācijas varu krišanu, pārdzīvoja to un vēl arvien ir mūsu vidū.
“Viņi ir mūsu tautas sirdsapziņa, kas arī šajā tumšajā laikā deva cerību. Un beigu beigās šī liesmiņa iedegās. Un noveda pie tā, ka mēs atjaunojām savu valsti un ka mēs šodien dzīvojam savā brīvā valstī, kur mēs paši lemjam savu likteni. Mēs varam būt neapmierināti ar valdību vai ar lēmumiem, valsts lēmumiem, bet mums pašiem ir iespējas piedalīties. Katrā ziņā milzīgs paldies jums par to, ko jūs esat devuši. To mēs nekad neaizmirsīsim. Un 17. marts ir simboliska diena, kad mēs visus pieminam, visus atceramies un atdodam pienācīgo godu,” pauda Levits.
