ĪSUMĀ:
- Izmeklēšana sākās ar trīs melnām dokumentu mapēm, ko uzņēmējs Arnolds Laksa nodeva tā laika ģenerālprokuroram.
- Visi tā laika vadošie uzņēmēji un politiķi brauca atskaitīties Lembergam uz Ventspili. Kā valsti vadīja Lembergs?
- Nokomplektēt izmeklēšanas komandu nebija vienkārši. Aizdomas bija smagas, un lieta apjomīga. Vairāki atteicās.
- Izmeklētāju darbs šādos apstākļos bijis sarežģīts, jo bija jāpratina liels skaits liecinieku, bet informācija noplūda.
- Būtisks pavērsiens notika četrus gadus pēc izmeklēšanas sākuma, kad kratīšanā bankas seifā uzgāja kriminālprocesam būtiskus dokumentus.
- Lieciniekiem bija jāizšķiras, kurā pusē nostāties - sniegt liecības pret Lembergu vai ne. Daudzi izmeklēšanas beigas nesagaidīja.
- Pirmā sēde sākās ar Lemberga noraidījumu prokuroriem. Pēc atbalstītāju sanestajiem ziedu klēpjiem tā atgādināja skolas izlaidumu.
- "Ja jums kaut kas nepatīk, vācieties prom no Ventspils". Vairāki liecinieki Lemberga lietā dalījās ar līdzīgām frāzēm.
- Tiesnese Irīna Jansone nolasīja tiesas spriedumu: "Aivaru Lembergu atzīt par vainīgu un galīgo sodu noteikt 5 gadus, mantas konfiskāciju un naudas sodu."
Trīs melnas mapes
Izmeklēšana, kas Aivaru Lembergu aizveda līdz apsūdzēto solam, izauga no trīs dokumentu mapītēm. Tā laika ģenerālprokuroram Jānim Maizītim 2003. gadā tās aiznesa Arnolds Laksa. Uzņēmējs, kurš tobrīd bija ievēlēts Saeimā.
"Biezajās melnajās mapēs bija virkne, daudz, daudz dokumentu, kas pierādīja Lemberga līdzdalību Ventspils lielajos uzņēmumos. Tie dokumenti attiecās no paša 1990. gada sākuma, kad visas tās afēras notika. (..) Gan naudas pārskaitījumi uz Aivara Lemberga kontu, gan kapitāldaļas, kas tika turētas trastā, kur par uzticības personām tika izvēlēti advokāti. Dažādi darījumi turp–atpakaļ par kapitāldaļu pārdošanu. Simtiem dokumentu. Simtiem dokumentu kopiju," atklāja uzņēmējs Laksa.
Arnolds Laksa agrāk bija strādājis savulaik varenajā "SWH" uzņēmumu grupā, vadījis tai piederošo "Rīgas apvienoto Baltijas banku". Savukārt "SWH" darbojās Ventspils tranzītbiznesā, un visiem, kam bija bizness ienesīgajā Ventspils ostā, jau 1990. gados bija skaidrs, ka Aivars Lembergs, kas publiski bija pašvaldības amatpersona, aizkulisēs "bīdīja" ostas biznesu un pelnīja miljonus.
Laksa norādīja: "Kad sākās cīņas starp bijušajiem Aivara Lemberga partneriem, gan atklātas, gan slēptas, kaut kādā veidā šīs mapes nokļuva manā īpašumā ar šiem dokumentiem."
Kā Lembergs vadīja valsti?
Lembergs partneriem gan bija licis parakstīt īpašas vienošanās, ar kurām viņi ārzonās noslēptos Ventspils uzņēmumu patiesos īpašniekus apņemas 12 gadus neatklāt. Aploksnes ar sazvērnieku parakstiem glabāja advokāti.
"Shēma sarežģītāka, bet būtība tāda, ka katrs bijušais Lemberga partneris parakstās, ka gadījumā, ja viņš stāstīs patiesību, tad stāstīšanas fakts jāuzskata par apmelojumu un faktisko atzīšanos nozieguma veikšanā. Apmēram tik bērnišķīga konstrukcija. Man jau toreiz tas likās kaut kas ārprātīgi muļķīgs," atcerējās uzņēmējs.
Vēlāk Laksa vadīja valstij daļēji piederošo "Latvijas Krājbanku", kur nozīmīgu akciju daļu kontrolēja Ventspils ostas uzņēmumi. Arī tur viņš redzēja, ka uzņēmumu vārdā lemj Lembergs. Un ne tikai par Krājbanku.
"Neviens lēmums lielajos valsts uzņēmumos nevarēja notikt, nesaskaņojot ar Lembergu. Tas notika visnotaļ atklātās tikšanās reizēs. Tas bija briesmīgi. Piemēram, ticies ar, negribas nosaukt [vārdā], valsts uzņēmumu, kas pārstāv valsts intereses, spried par liela valsts uzņēmuma nākotni, un pēkšņi tā uzņēmuma vadītājs saka, nē, nu ir skaisti viss, ko tagad sakāt, bet ko par šo domā Lembergs? Bet Lembergs uz to brīdi nav ne politiķis, ne uzņēmuma pārstāvis, bet tas likās loģisks jautājums, un neviens jau neprasīja tam cilvēkam, kas uzdeva šo stulbo jautājumu – a kāds sakars ar Lembergu? Visiem skaidrs, ka visi ceļi veda pie Lemberga, Lembergs visu izlēma," stāstīja Laksa.
Visi ceļi pie Lemberga veda arī politikā. Viņa biznesa partneri redzēja, kā Saeimas partiju vadošie politiķi pirmdienās brauca atskaitīties uz Ventspili.
"Tie politiķi, kas pie viņa pirmdienās brauca, zināja, ka jebkurā brīdī tajās sapulcēs Lembergs var viņus nolikt līdz ar zemi, rupjākajiem vārdiem nolamāt. (..) Viņš var runāt ļoti mierīgi, un tad pēkšņi visi saprot, ka ir bijis klikšķis, ka kaut kas bosam nav paticis. Un boss paņem garo runu un sāk lēnām uzvilkties. Un sava monologa beigās sāk nenormāli kliegt un ārkārtīgi rupjiem vārdiem katru atsevišķi pazemojot nolamāt," atzīmēja Laksa.
Līdzīgas sanāksmes trešdienās notika Vecrīgā, uzņēmuma "LatRosTrans" birojā iepretim "Romas" viesnīcai. No Laksas mapītēm sāktajā krimināllietā atrodamas liecības, ka uz tām mēdza nākt ne tikai politiķi, visbiežāk "zaļzemnieki" jeb Zaļo un Zemnieku savienības pārstāvji, bet arī tā laika Satversmes aizsardzības biroja (SAB) priekšnieks Lainis Kamaldiņš un Valsts kontrolieris Raits Černajs.
Laksa klāstīja: "Viņam bija pakļauti politiķi. Un, ja tu esi politikā un piedalies kuluāru sarunās, tu, protams, zini, kuri ir Lemberga politiķi, un viņi jau arī to neslēpj. Viņi bieži ironizē un stāsta, ka viņi ir seržanti, ka viņi tomēr ir tādi goda vīri, – ja ir apsolījuši kungam kalpot, viņi jau viņu nenodos."
Nebija tā, ka par šo paralēlo pasauli publiskajā telpā nebija ne nojausmas. Dažos medijos to apsprieda. Taču iestāžu sāktās pārbaudes beidzās ar atzinumu, ka Lemberga darbībā nelikumību nav.
Tomēr 2003. gadā situācija mainījās. Kā Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas vadītājs Laksa tobrīd bija Nacionālajā drošības padomē.
Viņš atcerējās tā laika notikumus: "Es biju labi informēts, kas kopumā notiek valstī. Kāds noskaņojums, ko domā valdošie politiķi, ko domā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, ko domā mūsu slepeno struktūru vadītāji. Kāda informācija ir viņiem. Pie manis tāpat kā pie citiem deputātiem un komisiju vadītajiem nāca ārvalstu vēstnieki, un no visas šīs informācijas bija skaidrs, ka Lembergs gatavojas likt šķēršļus Latvijas ārpolitikai – iestājai NATO un ES [Eiropas Savienībā]. (..) Varētu jautāt, kāpēc viņam vajag pretoties ES un NATO? Bet jāņem vērā, ka šie sazagtie milzīgie līdzekļi, miljardi, kas nozagti no Latvijas valsts 90. gadu sākumā, pirmkārt, uzliek kādu pienākumu šos īpašumus turēt. Otrs, nodrošināt to, ka neviens nepiekļūst pie šiem dokumentiem. Nodrošināt, ka tiesu vara būtu pakļauta un kontrolējama. Būtībā Lemberga virsmērķis visam bija panākt tādu Latvijas ārpolitikas kursu, kuru varētu noraksturot ar esošo Baltkrieviju.
Nu, viens pret viens, tas bija viņa mērķis. Autoritāra, kleptokrātiska valsts, kuru nosaka viens cilvēks ar palīgu loku."
Ar Lembergu auga neapmierinātība pat partijās, kurās viņam bija ietekme.
"Viņš sāka līst tajā lauciņā, kas daudziem kļuva neaizskarams un svēts – Latvijas drošība," sacīja Laksa.
"Viņš pārrēķinājās. Tā vara, ko bija ieguvis Latvijas iekšpolitikā, valstī, pērkot politiķus, kontrolējot policijas un represīvās iestādes, prokuratūru, viņam likās, ka ir nokļuvis kādā pasaules virsotnē. (..) Viņš kļuva par bīstamu elementu. (..) Es biju klāt sarunās, kur šis tika apspriests – ko darīt ar Lembergu," stāstīja uzņēmējs.
Tas Laksu iedrošināja dokumentus nodot likumsargiem.
Izmeklēšanas gaitā iebiedēti gan prokurori, gan liecinieki
Latvijas Radio raidījums "Atvērtie faili" sarunājās arī ar Lemberga lietas izmeklētāju – bijušo prokuroru Andi Mežsargu.
No darba Ģenerālprokuratūrā Mežsargs aizgāja 2013. gadā. Toreiz bija pārcietis nopietnus veselības sarežģījumus. Kopš tā laika darbojas kā privāts konsultants.
Par Mežsarga mūža lielāko veikumu var uzskatīt Lemberga kriminālprocesu. Tieši viņam pirms 18 gadiem Jānis Maizītis nodeva Arnolda Laksas iesniegtos dokumentus.
"Es varu pateikt, nocitēt tos vārdus, ko teica ģenerālprokurs. (..) "Pieņemiet, Mežsarga kungs, lēmumu, bet tādu lēmumu, kuru nevar neviens atcelt, lai viņš ir likumīgs un pamatots." Tātad viņš prezumēja arī to, ka tas viss var beigties arī ar atteikšanos uzsākt kriminālprocesu," par lietas uzticēšanu stāstīja Mežsargs.
Pamatu atteikumam Mežsargs neredzēja. Tieši pretēji – bija jāsāk izmeklēt.
"Iepriekš manas divas kolēģes bija beigušas ar lēmumu par atteikšanos uzsākt krimināllietu, bet viņas bija skatījušās citus noziedzīgus nodarījumus. Es saskatīju sevišķi smagus noziedzīgus nodarījumus – kukuļņemšanu, vēlāk, kā izrādījās, pierādījās, ka tā ir kukuļa izspiešana," sacīja izmeklētājs.
Aizdomas bija smagas un lieta apjomīga, tāpēc izmeklēšanai bija vajadzīga komanda. Taču to nokomplektēt nebija vienkārši.
"Bija kolēģi, kas atteicās strādāt grupā. Atteicās, aizbildinoties ar to, ka viņiem mājās esot kam mamma, kam bērni, kam ģimene," sacīja prokurors, norādot, ka viņam bija gan viens, gan otrs, gan trešais.
Sākotnēji Mežsargs strādājis kopā ar prokurorēm Lavīzi Fridrihsoni un Anitu Cēsnieci, bet 2005. gadā kolēģes darbu pie šīs lietas vairs neturpināja.
Togad pārbaude pārauga kriminālprocesā. Izmeklēšanai pieslēdzās prokurore Ilga Paegle. Vēlāk grupai pievienojās Juris Juriss, Jānis Ilsteris un Aivis Zalužinskis. Neilgu laiku piedalījušies arī prokurori Krišjānis Rudzītis un Aivars Ostapko.
Ģenerālprokurors Maizītis komandai sniedzis visa veida atbalstu, bet bija arī augsta līmeņa prokurori, kuri mēģināja no šīs politiski jūtīgās lietas izmeklēšanas atrunāt. Baidījušies, ka atņems izdienas pensijas.
Starp tiem arī kāda Ģenerālprokuratūras departamenta vadītāja. Viņas vārdu Mežsargs diplomātiski atturas nosaukt.
"Sarunā es izteicos – nu, tad, kad to lietu skatīs tiesā, tad jau tas arī tiks pierādīts – apstiprināsies vai noliegsies. Viņa tā pasmaidīja un teica – vai jūs tiešām domājat, ka šī lieta kādreiz nonāks tiesā? Es teicu – jā, esmu par to pārliecināts," stāstīja Mežsargs.
Lietas izmeklētāji darbojās kā partizāni
"Par izmeklēšanas grupas dalībnieku plāniem un to procesa virzību zināja ārkārtīgi neliels Ģenerālprokuratūras darbinieku skaits, gandrīz neviens, izņemot trīs līdz četrus KNAB [Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja] un trīs līdz četrus Satversmes aizsardzības biroja darbiniekus, kuri saņēma iestādes vadītāja Kažociņa kunga atbalstu, arī fizisku atbalstu tajā laikā."
Darbs šādos apstākļos bijis sarežģīts, jo jāpratina liels skaits liecinieku, bet informācija noplūda.
Mežsargs skaidroja: "Bija liecinieki, kuri ieradās pie mums sniegt paskaidrojumus darbadienas laikā caur caurlaidi un vakarā viņiem uz māju zvana kāds no advokātiem un jautā – ko tu šodien darīji Ģenerālprokuratūrā? Tev bija izrakstīta caurlaide un tu gāji pie Paegles. Kādu paskaidrojumu tu sniedzi? Tika ieteikts – varbūt neliecini, tas nebija labi, ka izstāstīji."
Prokuroriem nācies strādāt sestdienās, svētdienās, arī ārpus prokuratūras telpām.
Daži liecinieki apmaiņā pret informācijas sniegšanu lūguši sev procesuālo aizsardzību un identitātes maiņu. Tik ļoti baidījušies par sekām. Taču likumu regulējums tolaik bijis tāds, ka šo mehānismu reāli nevarēja iedarbināt tā, lai liecības pēc tam būtu izmantojamas tiesā un vienlaikus būtu pasargāta personas identitāte.
Arī pats Mežsargs regulāri saskārās ar mēģinājumiem viņu dabūt nost no lietas. Vispirms nācis piedāvājums kāpt pa karjeras kāpnēm.
"Viens no virsprokuroriem, kas šobrīd nelaiķis, strādāja Ģenerālprokuratūrā ļoti atbildīgā amatā. Viņš man piedāvāja kļūt par kādas nodaļas virsprokuroru," sacīja Mežsargs.
Mežsargs atteicies. Tad nāca materiāli piedāvājumi, tajā skaitā caur kādu personiski tuvu cilvēku.
Prokurors atcerējās divus gadījumus: "Bija divi gadījumi, kad mani piedāvāja arī materiāli atbalstīt. Mani un manu ģimeni divos veidos. Vai nu ar vienreizēju asignāciju vai nu ar pastāvīgu – ilgstošu. Uz ko es nosmējos, ko nozīmē ilgstošu – kamēr es dzīvoju?"
Dažas valsts pārvaldes iestādes sāka meklēt kompromitējošus materiālus par Mežsargu.
Valsts ieņēmumu dienests (VID) vērtēja Mežsarga nekustamā īpašuma iegādes darījumu un ieradās pārbaudē arī veikalā, kur strādāja prokurora māsa. Savukārt Drošības policija noklausījās Mežsarga telefonsarunas.
"Viņi uzsāka pārbaudi par mani kā mana mobilā telefona numura lietotāju operatīvās izstrādes procesā par naftas kontrabandu. Es biju viens no naftas kontrabandas figurantiem Latvijā, kurš organizēja tādu lietu," sacīja Mežsargs.
Izmeklētājiem vārda tiešā nozīmē sekoja līdzi privāta apsardzes firma "Venta", bet "Neatkarīgajā Rīta Avīzē" krājās kaudzēm Mežsargu nomelnojošu publikāciju.
Taču izmeklēšana turpinājās.
Lūzuma punkts - zilie paraksti
Būtisks pavērsiens notika pēc četriem gadiem. Kratīšanā bankas seifā uzgāja kriminālprocesam būtiskus dokumentus.
Izmeklētājs norādīja, ko atrada seifā: "Akciju oriģinālus. Aivara Lemberga zilos parakstus uz īpašumtiesībām un ofšoru akcijām un vērtspapīriem. Tā bija diena, kad es sev un saviem izmeklēšanas grupas dalībniekiem pateicu – es esmu drošs, ka tā lieta nonāks tiesā."
Mežsargs atceras, toreiz rakstījuši desmitiem tiesiskās palīdzības lūgumu uz ārvalstīm, bet izrādījās, ka daudz svarīgāki dokumenti glabājas tepat Ventspilī. Toreiz nostrādājusi intuīcija, bijusi sajūta, ka steidzami jāorganizē kratīšana seifos, lai paspētu pirms procesuālā oponenta, kā Mežsargs vienmēr dēvē Lembergu.
Iegūtie pierādījumi veidojuši apsūdzības stūrakmeni. Tās būtību viņš raksturo šādi: "Apsūdzība ir uz 256 lapām. Tā vietā, lai viņš veiktu savu biznesu, viņš sauc sevi par biznesmeni, tur "Kālija parks" pārkraušanas biznesa īpašnieku, viņam vajadzēja sevi deklarēt ka biznesa īpašnieku un nesēdēt tajā domes pašvaldības vadītāja krēslā. Tad viss būtu tīri. Viņš būtu veiksmīgs uzņēmējs, viņam par to nebūtu jāatbild. Bet veids, kādā viņš ieguva īpašumtiesības, izspiežot daļas un akcijas, tālāk veids, kā viņš slēpa un kāpēc viņš slēpa, tajā pašā laikā viņš darbina pašvaldības resursu savas bagātības vairošanai. Tāda ir tā būtība."
Taču lūzuma punkts bija Lemberga aizturēšana 2007. gada 14. martā.
Tās dienas Mežsargs labi atceras. Lai arī plāni apspriesti šaurā lokā, informācija par aizturēšanu vienalga noplūdusi. Plāns bija kļuvis zināms Drošības policijai (DP).
"9. marta rītā DP policijas "piecminūtē" tiek paziņots par to, ka prokurors Andis Mežsargs taisās aizturēt Aivaru Lembergu. DP vadības "piecminūtē"," norādīja Mežsargs.
Tiesībsargi, kas organizēja Lemberga aizturēšanu, rēķinājušies ar dažādiem scenārijiem. Aizturēt Ventspils mēru izdevās brīdī, kad viņš ar ātrumu 207 kilometri stundā traucies pa šoseju Rīgas virzienā.
"Pielietošu mana procesuālā oponenta skaisto frāzi: "Rīgā runā". Rīgā runā, ka viņš taisījās braukt garām. Viņš taisījās braukt garām uz Tallinu un pēc tam uz prāmi. (..) Rīgā runā, ka viņš taisījās mukt, un mēs viņu aizturējām," atklāja Mežsargs.
Lieciniekiem jāizšķiras – ar vai pret Lembergu
Pēc Lemberga aizturēšanas izmeklēšana ieguva jaunu uzrāvienu – daudziem lieciniekiem bija jāizšķiras, kurā pusē nostāties – sniegt liecības pret Lembergu vai ne.
Viņu vidū daudz cilvēku no Ventspils uzņēmēju vides.
Daži šī procesa beigas nav piedzīvojuši. Viņi ir miruši.
Piemēram, bijušais "Ventamonjaka" padomes priekšsēdētājs Jurijs Bespalovs nomira dienu pirms tam, kad viņam tiesā bija jāsniedz liecība par dokumentu viltošanu.
"Naktī pirms pratināšanas apgabaltiesā no trepēm nokrita. (..) Visi tiesas dalībnieki gaida viņu nopratināt, un atnāk ziņa, ka viņš naktī nomiris. Nokritis no trepēm. Tādi tie nāves apstākļi," par liecinieka nāves cēloni atklāja Mežsargs.
Nomiris arī uzņēmuma "LatTransnafta" izpilddirektors Juris Šķibelis, norādīja Mežsargs: "Būtisks apsūdzības liecinieks tā saucamais, kurš pēc tam rakstiski atteicās no savas liecības un aizsūtīja savu rakstisko apliecinājumu tiesai, un pēc tam nomira."
Viņsaulē devies arī uzņēmējs Vitāls Lejiņš.
"Viņš bija aizsegs Aivaram Lembergam visur, viņi divatā it kā pārvaldīja un bija ieguvuši visus savus aktīvus, bet pēc tam Vitāls Lejiņš uzrakstīja testamentu un pats nomira," minēja prokurors.
Mežsargs tolaik pratinājis cilvēkus, kuriem bijuši tuvi kontakti ar Lejiņu. Viņi brīnījušies, kāpēc Lejiņš, cilvēks spēka gados, bez acīmredzamas vajadzības devies svara zaudēšanas kūrē uz Maskavu.
"Viņš nebija tā persona, kuram bija jābrauc uz Maskavu iziet kaut kādā bijušās Valsts drošības komitejas ārstniecības iestādē notievēšanas kursu, no kura viņš atgriezās un pēc kura viņam apstājās sirdsdarbība," pauda Mežsargs.
Prokuratūra saņēmusi ziņu arī par tā dēvētā Lemberga kasiera Laimoņa Junkera nāvi. Junkers aizmuka no Latvijas, kad izmeklēšana uzņēma apgriezienus.
Prokurors skaidroja: "Tomēr pienāca laiks, kad viņš caur trešajām personām uzrunāja mani un jautāja man, kas būs ar viņu, ja viņš atgriezīsies Latvijā. Es viņam atbildēju par iespējamu sadarbību un viņa iespējamo atbildību. Pēc mēneša mēs saņēmām dokumentus no ārvalstīm, ka viņš ir miris."
Jautāts, vai Mežsargs pats nebaidās par savu dzīvību, viņš atbildēja: "To, ka es esmu sarakstā vismaz sešiniekā, – tas ir pilnīgi noteikti. Bet fiziskas izrēķināšanas bailes man nekad nav bijušas par to, ka tas var notikt. Kāpēc? Tāpēc, ka es nekad neko neesmu darījis prettiesiski. Man nav ko pārmest. Es esmu izmeklējis kriminālprocesu, esmu bijis godīgs attiecībās ar procesā iesaistītām personām un arī pret personām, kuras tiek vajātas."
Šīs lietas iztiesāšana varētu izkustināt no vietas procesu, kas visus šos gadus nogulējis Ģenerālprokuratūrā. Tā ir tā dēvētā Lemberga stipendiātu lieta. Mežsargam izdevās savākt pierādījumus, ka divtūkstošo gadu sākumā daļa naftas tranzītā nopelnītās naudas izmaksāta dažādiem cilvēkiem, tajā skaitā politiķiem.
"Es biju noskaidrojis laiku, vietu un summu, ko Aivars Lembergs tam bija iztērējis – 9,6 miljoni četru gadu laikā. Tie ir tie stipendiāti," norādīja Mežsargs.
Noskaidrots, kā veidojies Stipendiātu fonds, kā nauda kustējusies, no kādiem kontiem nākusi, kur skaitīta un kā atgriezusies Latvijā skaidras naudas veidā.
Paši stipendiāti naudas izmaksu sarakstos gan slēpjas aiz iniciāļiem, un tos Mežsargs noskaidrot nepaspēja. Atbildes uz šiem jautājumiem nav vēl joprojām, tomēr arī pati lieta pagaidām – nav izbeigta.
Arī tiesai nodotajā krimināllietā Mežsargs prokuratūru vairs nepārstāvēja. Valsts apsūdzību Lembergam tiesā sākotnēji uzturēja četri prokurori – Juris Juriss, Aivis Zalužinskis, Jānis Ilsteris un Ilga Paegle. Un arī viņi sastapās ar bezprecedenta pretdarbību.
Tiesas prāva
Ja kāds nezinātājs skatītos foto attēlus no pirmās Lemberga tiesas sēdes, viņš varētu nodomāt, ka tas ir kāds skolas izlaidums. Apsūdzētā galdu klāja rozes, asteres un gladiolas. Tiesas darbiniece bija sagādājusi divas vāzes, taču visiem ziediem vietas nepietika. Ziedu klēpjus dāvināja Ventspils mēra atbalstītāji, galvenokārt kundzes gados, kas no Ventspils uz pirmajām Rīgas apgabaltiesas sēdēm ieradās ar autobusu.
Līdz ar Lembergu uz apsūdzēto sola sēdēja viņa dēls Anrijs un uzticamais līdzgaitnieks Ansis Sormulis. Taču lietas izskatīšana nesākās raiti.
Pirmā tiesnese, kurai to uzticēja, no lietas atteicās. Tad iztiesāšanu sāka vadīt Boriss Geimans, kurš lietu skatīja kopā ar kolēģēm Irīnu Jansoni un Ligitu Kuzmani. Kā rezerves tiesnesi vēl piesaistīja Āriju Ždanovu.
Pirmā sēde sākās ar Lemberga izteikto noraidījumu prokuroriem. Dažas dienas pirms tam viņš bija panācis, ka citā tiesā pieņem bezprecedenta civilprasību.
"Lembergs no prokuroriem un cietušā uzņēmēja Aināra Gulbja, kurš, pēc viņa domām, skandalozos krimināllietas materiālus nodevis presei, lūdzis piedzīt vairāk nekā 400 000 latu," minēts kādā ziņu fragmentā.
Punktu šai civilprasībai tiesu sistēma pielika tikai pēc astoņiem tiesāšanās gadiem.
Prokurors Juris Juriss komentēja: "Tas bija tāds veids, kā iebiedēt un pateikt, ka tās prasības ir tik milzīgas un nopietnas, ka prokuroriem ir jālūst un jānobīstas. (..) To apliecina arī citi izteikumi tiesā, kas bija; piemēram, gāja runa, ja viņam [Lembergam] būtu tāda iespēja, tad attiecībā uz tiesnešiem algas viņš pieliktu, bet prokuroriem ne. Tas viss bija, zināmā veidā ņirgājoties par valsts apsūdzības uzturētājiem."
Noraidījumus prokuroriem Lembergs prāvas laikā izteica vairākkārt, tāpat arī tiesnešiem, taču nesekmīgi.
"Ja jums kaut kas nepatīk, vācieties prom no Ventspils"
Tikmēr Lemberga bijušie kompanjoni viens pēc otra tiesā liecināja, kā pilsētas mērs kļuvis par Ventspils uzņēmumu līdzīpašnieku un pēc tam tos pārņēmis savā kontrolē.
Viens no pirmajiem biznesa partneriem bija "SWH" šefs Ainārs Gulbis. Viņš tiesā stāstīja, ka sākotnēji ar Lembergu vienkārši dalījās ar peļņu – mērs saņēma trešo daļu. Tā bija maksa par iespēju strādāt ostā.
"Cik pienākas, tik vedām. Es no Šveices nevienu reizi ar mazāk kā vairākiem simtiem tūkstošu dolāru neatbraucu," sacīja Gulbis.
Kad parādījās pirmās lielās naudas, Lembergam radusies vēlme pašam kļūt par biznesa īpašnieku.
"Viss vienmēr mainās, kad parādās nauda. Tad visas attiecības izmainījās. Tās palika nevis attiecības, bet tāda spēkošanās, kurš stiprāks, kuram vairāk būs," norādīja Gulbis.
"SWH" šefs tiesā stāstīja, kā viņam atņemta, piemēram, Šveicē reģistrētā firma "Multinord". Tā bija naudīgs starpnieks kālija sāls pārkraušanā un vēlāk kļuva par līdzīpašnieku vienā no lielākajiem ostas infrastruktūras uzņēmumiem "Kālija parks".
Uzņēmējs atzīmēja: "Visu laiku meklēja kļūdas manā darbībā, lai izprovocētu konfliktu, tad kādu laiku nerunāja."
Lembergs spēlējis uz Gulbja vājajām vietām un apmēram divu gadu laikā atņēmis visu, ko vien var.
"Multinord" epizodē Lembergs apsūdzēts kukuļņemšanā lielos apmēros un kukuļa izspiešanā, bet Gulbis atzīts par cietušo.
"Ļoti labi atceros viņa vārdus – ja jums kaut kas nepatīk, vācieties prom no Ventspils," atcerējās Gulbis.
Ar līdzīgiem stāstiem tiesā dalījās arī citi liecinieki. Valentīns Kokalis stāstīja, kā Lembergs izspieda daļas ienesīgā naftas pārkraušanas starpniekfirmā "Puses". Uzzinājis, ka "Puses" apgroza lielu naudu, Lembergs pieprasījis savu daļu, un viņam caur ārzonas firmu atdota 20% kapitāla.
"Zinot Aivaru Lembergu pēc dabas – viņu jau nevar aicināt istabā pie galda kā ciemiņu, Aivars Lembergs paliks par saimnieku pēc brīža un saimnieku izmetīs ārā no istabas," izteicās Kokalis.
Savukārt Vladimirs Krastiņš liecināja, kā viņš bija spiests atdot daļu no firmas "LatTransnafta".
Viņš skaidroja: "Aivars Lembergs griezās pie manis ar prasību ultimāta formā. No šīs prasības es nevarēju atteikties, pats ultimāts nozīmē noteiktus draudus, tā es to saprotu un sapratu agrāk. Bet prasība bija tāda, ka jāpārraksta man piederošās "LatTransnafta" daļas kompānijai "Kaywood"."
Pirmās instances spriedums
Kopumā šo gadu laikā bija nozīmēts apmēram pusotrs tūkstotis tiesas sēžu, bet notika puse no tām. Visbiežāk sēdes atcēla slimošanas dēļ, bet procesu arī speciāli vilka garumā. Par to tiesa Lembergam ir piemērojusi sankcijas un izteikusi brīdinājumus advokātiem.
12 prāvas gados ir mainījušies gan Lemberga advokāti, gan sarucis prokuroru skaits, gan izmaiņas piedzīvojis tiesas sastāvs. Veselības problēmu dēļ no darba aizgāja tiesnesis Boriss Geimans, un prāvas vadību pārņēma Irīna Jansone, kura šonedēļ pasludināja spriedumu.
"Aivaru Lembergu atzīt par vainīgu un galīgo sodu noteikt 5 gadus, mantas konfiskāciju un naudas sodu," nolasot spriedumu, sacīja Jansone.
Sods būtu bargāks, ja nebūtu garā procesa. Tiesneši uzskatīja, ka lietas iztiesāšana ieilgusi arī likumā noteikto garo procedūru un krimināllietas apjoma dēļ. Liecinieku vien bija vairāk nekā 100.
Pratināšanas bija ilgstošas. Bija dažas personas, kuras tika pratinātas 20 līdz pat 28 tiesas sēžu garumā.
"Garās procedūras lietas materiālu apskatē. Lietas materiālu nolasīšanā. Visiem procesa dalībniekiem priekšā bija visi lietas materiāli, bet vienalga tiesai nācās katru lapu lasīt no sākuma līdz beigām, tukšas lapas tika šķirtas, visi sēdēja, visi salīdzināja. Tas prasīja nevajadzīgi daudz laiku," skaidroja tiesnese.
Lembergs savu vainu nekad neatzina, stāstīja, ka apsūdzības nesaprot un visa prāva ir konkurentu politiska izrēķināšanās.
"Normāls politisks process, izrēķināties ar opozīcijas politiķi. Ar... ar cietumu. Nu, tā teikt, Navaļnija scenārijs, tikai Latvijā," sacīja Lembergs.
No tiesas zāles Lembergs izgāja, policistu pavadīts. Bez rokudzelžiem un faniem. Uz sprieduma nolasīšanu bija ieradušies tikai divi atbalstītāji, bet arī viņi Covid-19 pandēmijas ieviesto ierobežojumu dēļ tiesas zālē netika. Abi vīrieši varēja tikai noskatīties, kā viņu elku policijas konvojs aizved uz cietumu.
"Nebiju, godīgi sakot, gatavs tam, ka vēl ir tādi godīgi tiesneši," noklausījies pirmās instances spriedumu, atzīst Arnolds Laksa, kura aiznestie dokumenti deva impulsu šai lietai.
"Par prokuratūras komandu man nebija šaubu. Prokuratūras komanda visus šos daudzos gadus tikmēr, kamēr man arī vajadzēja iet uz tiesu un liecināt, atstāja ļoti labu iespaidu. Par tiesu man nebija nekāda priekšstata lielā mērā. Tikai no tā varēja izdarīt secinājumus, kādi ir līdzīgi precedenti. Tur nekā optimistiska jau nevarēja saskatīt. Gods un cieņa prokuratūrai un tiesai," atzīmēja Laksa.
