Konfederācija izdevumā "Sociālā dialoga tiesiskais regulējums Latvijas un starptautiskajos normatīvajos aktos" norāda, ka sociālā dialoga jautājumu reglamentācija Latvijā ir konsolidējama no trīs normatīvajiem aktiem - Darba likuma, Darba devēju un to organizāciju likuma un likuma "Par arodbiedrībām".
"Taču minētie normatīvie akti nespēj pilnvērtīgi un efektīvi radīt uzņēmēju un sabiedrības izpratni par sociālā dialoga reglamentāciju, kamēr nav viena likuma, kas definē tā būtību un jēdzienu," uzsvērts LDDK izdevumā.
Izvērtējot sociālā dialoga reglamentāciju Latvijas normatīvajos aktos, LDDK secina, ka trūkst vienota likuma, kura galvenie uzdevumi būtu precīzi definēt sociālā dialoga jēdzienu, noteikt darba devēju un darba ņēmēju pušu iespējas ietekmēt valsts lēmumu pieņemšanas mehānismu attiecībā uz sociālā dialoga jautājumiem. Kā arī būtu noteikti darba devēju un darba ņēmēju nacionālā divpusējā sociālā dialoga pamatprincipi un lēmumu pieņemšanas mehānismi, kā arī valsts puses loma tajos.
"Vienota normatīvā akta radīšana novērstu arī jēdzienu "sociālais dialogs" un "lobēšana" interpretācijas iespējas un paralēļu vilkšanu starp tiem. Patlaban nereti šie jēdzieni tiek salīdzināti vai pat tiek uztverti identiski, lai gan sociālā dialoga jēdziens un būtība ir daudz plašāka un vērsta nevis uz atsevišķu grupu interešu lobēšanu, bet gan uz sabiedrības pilnveidošanos kopumā, kā rezultātā sociālais dialogs kļūst par pastāvīgu un normatīvajos aktos skaidri regulētu tiesisko instrumentu gan starptautiskā un nacionālā, gan uzņēmuma līmenī," uzsver konfederācijā.
