Izstāstiet mazliet par sevi, no kurienes esat, ar ko ikdienā nodarbojaties un kā nonācāt tieši pie šī brīvprātīgā darba saistībā ar vīrusa ierobežošanu?
Mani sauc Beāte, es ikdienā strādāju bērnudārzā par audzinātāju, pašlaik sēžu mājās šī vīrusa dēļ, bet vispār ar labdarības darbiem nodarbojos diezgan sen, vairākus gadus. Darbojos radošajā apvienībā "Trepes", kur es arī uzzināju par šo "Paliec mājās" projektiņu, jo mūsu dibinātāji padeva informāciju, ka varbūt ir kāds no mūsu grupas, kas vēlas pievienoties un palīdzēt.
Kā tas darbs notiek tehniski, kā jūs sākat dienu, kur dodaties un kā zināt, kas tam pensionāram ir nepieciešams, un kāda ir tā satikšanās?
No sākuma es aizpildīju anketu "Paliec mājās" lapā, tad ielādēju vajadzīgo aplikāciju, kur var pievienoties savas pilsētas grupai un tā tālāk. Tur ir ielikti uzdevumi, piemēram, senioram vajadzīga pārtika vai vajag ūdeni atvest, vai jebko tādu. Tad ir kontakti un jāsazvanās ar personu. Es sazvanījos ar kungu, viņš man pastāstīja, ko viņam vajag - pārtiku un medikamentus viņam vajadzēja. Tad ar sarakstiņu un ar cimdiem un masku devos uz veikalu.
Visur ievērojot drošību, sapirku visu vajadzīgo un vēl nedaudz vairāk no savas naudiņas. Visas preces dezinficēju, lai ir visa tā drošība, kas ir galvenais šajā brīdī. Tad es devos pie viņa. Mēs sarunājām, ka viņš atstās burciņā uz trepēm naudiņu par precēm, un tā mēs apmainījāmies.
Redzējāmies mēs caur logu, lai nebūtu kontakta, pamājām viens otram un mazliet aprunājāmies pa telefonu.
Ko jūs paspējāt apspriest? Varbūt seniors otrā pusē arī padalījās ar kaut kādām pārdomām, paspējāt kaut ko parunāt par šo situāciju.
Jā, viņš stāstīja, ka ir nedaudz apaukstējies un jūt, ka kakls sāp un negrib riskēt, viņš ir vientuļš, viņam nav, kas atbrauc, nav bērnu un sievas. Viņš rūpējās arī par citiem, tāpēc viņš piedāvāja pats atstāt savu burciņu, lai mums nav kontakta, ja nu viņš ir inficēts. Nākamajā dienā mēs vēl sazvanījāmies, un viņš teica, ka viņš jūtas ļoti labi. Cik man ir bijusi vispār saskare ar senioriem, viņi vienmēr ir bijuši atvērti, nevis noslēgti.
Es domāju - varbūt ir vēl par maz informācijas tieši senioriem par to, ka ir šāda iespēja, ka viņiem kāds var palīdzēt.
Pēdējās divās dienās jau ir daudz aktīvāki, no sākuma bija tāds klusums, bija tur pa trīs dienām divi uzdevumi, bet tagad jau ir dienā trīs jauni uzdevumi, tā ka es domāju, ir kaut kāda popularitāte, un jau iet uz priekšu kaut kas, varbūt informācijas ir vairāk. Bija arī šodien uzdevums, kur viena kundze lūdza, lai viņai atved ūdeni, piepilda pudeles un atved. Tas arī, protams, tika šodien izpildīts.
Brīvprātīgo grupā arī skaits aug?
Jā, mums pa divām dienām ir trīs jauni pieteikušies un arī aktīvi pilda uzdevumus.
Un es ļoti ceru, kad par šo uzzinās vairāk cilvēku, mēs tiešām šim visam tiksim pāri.
Kādēļ jūs to darāt, kāpēc arī citiem vajadzētu iesaistīties, kā jūs redzat to situāciju?
Varbūt tāpēc, ka man vairs nav abas vecmammas, bet abi vectēvi ir, taču es zinu, ka ar viņiem viss ir kārtībā, viņiem ir nodrošināta pārtika un viss pārējais. Es uzskatu, ka ir jāpalīdz arī citiem. Tas viss prasa tikai degvielu, ja ar auto jāpārvietojas, un tavu laiku nedaudz. Tās emocijas, kad saņem atpakaļ, tad tas ir kaut kas neizmērojams, un tikai tā dēļ man patīk to darīt.
Jaunā brīvprātīgo kustību savā mājaslapā "paliec-majas.lv" raksta, ka var palīdzēt personām, kas ir vīrusa riska grupā, veikt pirmās nepieciešamības pirkumus, izvest pastaigā mājdzīvnieku vai gluži vienkārši parunāties. Plašāk par to, kā pagaidām veicas kustības attīstīšanā, stāstīja organizācijas pārstāve Inese Vaivare:
Mēs sākām pirms divām nedēļām, ja varētu tā teikt, no nulles.
Astoņi cilvēki, savas jomas profesionāļi, līdz ar to tas pirmais solis mums patiesībā bija radīt sistēmu, saprast, kas ir vajadzīgs, lai nedublētos, lai nepārklātos, lai izmantotu jau esošās labās iniciatīvas.
Līdz ar to tāds reāls darbs jau pieprasījumu pieņemšanā un šajā brīvprātīgajā palīdzībā notiek faktiski tikai nedēļu, pat mazāk. Tas, kas mums ir šajā periodā sasniegts, un, manuprāt, tas ir ļoti labi, un es ar to ļoti lepojos, ir vairāk nekā 200 brīvprātīgie. Tie ir cilvēki visā Latvijā, kuri ir gatavi palīdzēt citiem, un jāsaka, mēs pat saņemam ik pa brīdim tādas satraucošas ziņas - "Kā tad tā, Tukumā nav neviena, kam vajag palīdzēt!?"
Varbūt tas, kas šobrīd ir izaicinājums, ir iedrošināšana vērsties pēc palīdzības un ļaušanās, lai kāds palīdz, jo man brīžiem šķiet, ka latvietis ir tāds sīksts un izturīgs un grib pacīnīties, bet šī ir tāda jauna lieta.
Kas pamatā ir tas, ko jūs sagaidāt no tā sava brīvprātīgā, ar ko viņam ir jārēķinās, ja viņš piesakās darīt šo darbu, kas tas ir par darbu, kas jāveic?
Pirmais priekšstats, ieejot mūsu mājaslapā ir, ka jāapņemas ievērot vadlīnijas.
Tas ir šo cilvēku drošības dēļ, gan arī paša brīvprātīgā drošībai, jo, protams, tas ir nosacīts, kaut vai netiešs kontakts. Tā ir preču iegāde, kuras laikā jāievēro higiēnas nosacījumi. Tāpat, piemēram, sunītis tiek izvests ārā, tad ir jāievēro nosacījumi, kā to darīt ir droši, tāpēc tas ir svarīgi, ka brīvprātīgais visu izlasa. Bet tas nākamais solis ir ļoti vienkārši, jo, ja cilvēks ir šajā savas pilsētas grupā, aplikācijā, tad, ja viņš negrib un nevar, tajā brīdī viņš var arī neņemt uzdevumu, jo tā funkcionalitāte ir caur uzdevumiem.
Tiek saņemts uzdevums, ka kādam ir nepieciešama palīdzība, un tas var būt vienreiz nedēļā. Pēc tās reģistrācijas jau nav nekādu pienākumu, var jau pat neko nedarīt. Protams, mēs ceram, ka lielākoties arī tie ir darītāji.
Tā varbūt ir tā atšķirība, ko mēs redzam, ka mūsu grupā ļoti strauji aug dalībnieku skaits. Tas divās nedēļās izaug no 300 cilvēkiem uz vairāk nekā divarpus tūkstošiem atbalstītāju, bet tie cilvēki, kuri nonāk nākamajā posmā uz darīšanu, patiesībā ir apmēram 10%. Sistēma strādā tikai tad, ja ir cilvēcība un uzticēšanās, un tas ir tāds sabiedrības brieduma jautājums,
vai mēs esam gatavi uzticēties savam novadniekam, vai mēs esam gatavi palīdzēt.
Un kāds ir jūsu secinājums par to?
Pagaidām man ir secinājums tāds, ka mēs dzīvojam ilūzijā par to, kas ir un kas būs, mums šķiet, ka tas mūs neskars. Mums šķiet, ka šobrīd viss ir kārtībā. Es domāju, ka tūlīt sāks straujāk augt skaitļi un cilvēkiem dos lielāku realitātes sajūtu. Manuprāt, tad arī var rasties zināms haoss, jo tajā brīdī, kad cilvēku hospitalizē un viņam paliek mājās viens pats mazs sunītis, tas jau ir par vēlu.
Savukārt, ja viņš ir veidojis ilgtermiņa attiecības, piemēram, ar brīvprātīgo, vai viņam kaut vai ir šis tālrunis, tad tālāk jau mēs varam risināt, pieslēgties šajos nestandarta gadījumos.
Tālruņa numurs, uz kuru mēs aicinām zvanīt, ir 25661991.
Tur atbild gan latviešu, gan krievu, gan angļu valodā. Droši var zvanīt. Mūsu princips šobrīd ir tāds, ka mēs nenoraidām nevienu. Mēs meklējam risinājumus, mēs domājam, mēs kontaktējamies ar cilvēkiem, aicinām brīvprātīgos iesaistīties, jo situācijas var būt visdažādākās.
