Laura ārpus Latvijas nodzīvoja 16 gadus. Lēmums atgriezties pieņemts, lai “bērniem iemācītu latviešu valodu, kultūru, parādīt tradīcijas par Latviju, latviskās tradīcijas, no kurienes mamma tiešām ir cēlusies”.
“Kamēr bērni mazi, tas ir vieglākais laiks, kad mēs varam pārmainīt šo dzīvi - atbraukt un sākt kaut ko no jauna,” par lēmumu atriezties stāstīja Laura.
Lauras atvases - četrgadīgā meitiņa Īvija un septiņus gadus vecais Hārvijs - nav Latvijas pilsoņi, viņi nesaprot latviešu valodu, tomēr ģimene bija gatava pamest Ameriku, lai atgrieztos Lauras dzimtenē.
Laura stāstīja, ka lēmums nebija spontāns un pirms pārcelšanās “bija kontakts ar reemigrācijas konsultanti, lai uzzinātu, kādus mums dokumentus nepieciešams sagatavot pirms braukšanas”.
“Vienīgais, kas skumdina, ka nav šīs informācijas un nebija konkrētas informācijas. To, kas mums bija, mēs atvedām, bet tas ir nepietiekami, un tad mēs tādi mazliet iesprūduši esam,” stāstīja Laura.
Lauras bērni nevar apmeklēt izglītības iestādes un ārstus Latvijā, jo viņiem nav personas koda.
“Un, cik mēs zinām, Latvijā bez personas koda neko nevar pasākt,” stāstīja Laura.
“Bērnus parastajā skolā neņem, pie ģimenes ārsta pierakstīt nevar. Tātad vecākiem jāpaliek mājās, jāpieskata bērni, jo nav jau viņus, kur sūtīt. Līdz ar to mēs darbu nevaram meklēt, socializēties, pilnveidoties,” klāstīja Laura.
Lai bērni iegūtu Latvijas pilsonību, mammai kā valsts pilsonei Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē ir jāuzrāda bērnu dzimšanas apliecības.
Taču - ir nepieciešams oficiāls apstiprinājums, ka tās ir oriģinālas.
Lai to nokārtotu, visas dzimšanas apliecības ir jāsūta atpakaļ uz tiem štatiem, kur bērni dzimuši, - puika dzimis Kalifornijā, meita dzimusi Teksasā.
“Amerikā arī ir tā dokumentu birokrātija, tur sola divu nedēļu laikā [nokārtot dokumentus], tad mums vēl jāpārtulko, tad jāiet pie notāra un tad tikai jāiet pie Pilsonības un migrācijas dienesta,” atzina Laura.
Lauras bērniem tomēr rasta iespēja mācīties Latvijā. Pašvaldības iestādēs atvases bez dokumentiem neuzņēma, bet ģimenes bēdu stāstu uzklausīja un saprata privātā skolā “Patnis” Rīgā.
“Es to spēju iedomāties, ko izjūt mamma, vēloties dot savam bērnam visu, un tajā pašā laikā rokas it kā sasietas un to nevar izdarīt,” skaidroja privātskolas “Patnis” direktore Agnese Pūtele.
“Mēs kā privātskola esam to izdarījuši, un es paņēmu abus bērnus savā skolā un pirmsskolā. Teorētiski tas nav iespējams, jo bērnam nav personas koda,” atzina direktore.
Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē savukārt skaidroja, ka tiešām cilvēkiem, kuri vēlas atgriezties Latvijā no valstīm ārpus Eiropas Savienības, procedūra ir sarežģītāka.
“Pārceļoties, būtu lietderīgi konsultēties ar vēstniecību, kādi dokumenti ir nepieciešami, kādi dokumenti no tās valsts, pirmkārt. Kādi dokumenti ir legalizējami, lai, atbraucot jau ar somām, nav pārsteigumu, ka kaut kas nav izdarīts tanī valstī,” klāstīja Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes priekšnieka vietniece Maira Roze.
“Ieteikums arī tāds, ja ir dzimuši bērni – citas valsts pilsoņi, tad bērniem dubultpilsonību var nokārtot, jau braucot uz Latviju, lai, atbraucot šeit, bērnam visi dokumenti jau ir kārtībā,” stāstīja Roze.
“Ja kaut kas nav izdarīts, tas prasa laiku, piemēram, bērnu dzimšanas apliecību legalizācija. Bez legalizācijas citā valstī neko nevar izdarīt, un tā ir normāla starptautiska prasība, un tā ir visur,” norādīja Roze.
Problēmas ar termiņuzturēšanās atļaujas saņemšanu radās arī Lauras vīram, jo dienesta darbinieki sakotēji neiedziļinājās ģimenes situācijā.
Pārvaldē atzīst, ka, iespējams, Lauras situācijā nav bijusi pietiekami auglīga komunikācija ar dienesta darbiniekiem.
Lauras ģimene Latvijā nejūtas vajadzīgi, tādēļ viņi nolēmuši atgriezties Amerikā.
