Lauku tūrisma uzņēmējiem iespēja saņemt kvalitātes zīmes

„Lauku ceļotājs” izsludinājis pieteikšanos divām kvalitātes zīmēm – par latviskā mantojuma saglabāšanā un par „zaļu” saimniekošanu. Pretendenti var būt tie lauku tūrisma uzņēmēji - lauku saimniecības, amatnieki, lauku krodziņi, latvisko tradīciju pasākumu rīkotāji un arodu zinātāji, kuri saglabā un daudzina latvisko kultūras un sadzīves mantojumu un gatavi to rādīt un stāstīt tūristiem. Tāpat uz kvalitātes zīmi var pieteikties tie lauku tūrisma mītņu saimnieki, kuri ievēro “zaļas” saimniekošanas principus.

Lauku tūrisma uzņēmējiem iespēja saņemt kvalitātes zīmesSilvija Smagare

    “Zaļais sertifikāts” ir nacionālas nozīmes lauku tūrisma uzņēmumu ekosertifikācijas jeb vides kvalitātes zīme, ko tūrisma pakalpojumu sniedzējiem piešķir Latvijas Lauku tūrisma asociācija „Lauku ceļotājs”, apliecina tās pārstāvis Juris Smaļinskis:

    “Zaļais sertifikāts mums jau ir kopš 2000. gadu sākuma, tas jau ir tuvu 20 gadiem. Un tā ir vides kvalitātes zīme, kas tiek piešķirta tām saimniecībām, kuras saimnieko videi draudzīgā veidā, taupa dabas resursus - ne tikai ūdeni un elektrību, bet tā ir arī dabas daudzveidība, kas ir ap šo saimniecību.”

    Šo gadu laikā “Zaļo sertifikātu” Latvijā ieguvušas 80 saimniecības, 11 no tām Latgales reģionā.

    Daugavpils novada Vaboles pagastā meža ielokā gleznainā Inikšu ezera krastā „Meža Skuķos” saimnieko Aija Dvinska ar savu mammu Broņislavu Skuķi. Viņu saimniecībai “Zaļais sertifikāts” piešķirts jau vairākkārtīgi.

    “Bites ir mana sirdslieta, kamēr es dzīvošu, man būs bites! Tūrisma apritē mēs ienācām 2011. gadā, un zaļais sertifikāts mums ir kopš 2012. gada. Šis mums jau ir trešais atkārtotais sertifikāts, kuru esam saņēmuši. „Meža Skuķos” mums tas ir vienkārši, jo visu te ir izdarījusi dabas māmuliņa. Viss zaļums ir riņķī, visu ir izdarījuši mani senči, materiāli visām būvēm ir ekoloģiski un vēsturiski, par visu ir padomāts, un man atliek tikai pārņemt senču tradīcijas,” stāsta saimniece.

    Pati daba, apkārtne liek tā dzīvot, vairākkārtīgi uzsver Dvinska, kurai kā rīdziniecei zaļā saimniekošana kļuvusi par dzīvesveidu.

    “Zaļā saimniekošana - tas ir dabiski, loģiski. Tas ir arī vēsturiskais mantojums un nu tāda nepārtrauktība. Mēs tā vienmēr esam dzīvojuši, mūsu senči, savādāk mēs nemākam dzīvot,” viņa saka.

    “Zaļā sertifikāta” piešķiršanu lauku tūrisma uzņēmējiem izvērtē novērtējuma komisija, kuras sastāvā ir 14 dažādu nozaru profesionāļi. Un sertifikāta derīguma termiņš ir 36 mēneši. Ir patīkami, ka esi šāda sertifikāta īpašnieks, neslēpj Dvinska, kura arī atzīst, ka pašai tās ir jaunas zināšanas un jauna pieredze.

    “Tā ir izglītība un skats no malas. Kritērijos ir daudzas prasības par telpu uzkopšanas līdzekļiem, veļas mazgāšanu, gaisa atsvaidzinātājiem. Tā kā es lielās platībās priekš bitēm audzēju nektāraugus, piemēram, mētras, tad tas ir tikai pašsaprotami, ka es visu šo mājiņu, nu ne teiksim, izdaiļoju, bet iesmaržinu ar šīm mētrām.. man tas ir pašsaprotami,” stāsta Dvinska.

    “Zaļais sertifikāts” ir vides kvalitātes zīme tūrisma mītnēm, kurās tiek saudzēta vide un ainava, racionāli izmantoti ūdens un enerģijas resursi, tūristiem piedāvātas videi draudzīgas aktivitātes, veselīga vietējā ražojuma pārtika, bet kultūras zīme “Latviskais mantojums” tiek piešķirta tiem lauku tūrisma uzņēmējiem, kuri saglabā un daudzina latvisko kultūras un sadzīves mantojumu, rādot to apmeklētājiem un nododot tālāk nākamajām paaudzēm.

    Tūristam šī zīme palīdz atpazīt vietas, kur saimnieki ir gatavi rādīt un stāstīt, cienāt ar latviskiem ēdieniem, mācīt amatus un prasmes, kā arī svinēt latviskos svētkus. Kopumā Latvijā šobrīd šādas zīmes piešķirtas nedaudz vairāk kā 100 uzņēmējiem. Abiem sertifikātiem pretendenti var pieteikties līdz šī gada 28. jūnijam.

    2 komentāri
    Anonīms lietotājs 22483
    Ir visādas asociācijas, kas "apgūst" visdažādākos finansējumus un dala visdažādākās balvas, bet nav neviena, kas elementāri pirms aktīvās tūrisma sezonas sākuma apbraukā Latviju un paskatās, vai visas tūristiem paredzētās norādes ir aktuālas, vai informācijas stendi ir salasāmi, laipas, tilti, takas nerada traumu risku un nebūtu jāslēdz vai jāliek brīdinošas zīmes, ka objekts ir sliktā stāvoklī utt. Nu, tāda elementāra rīcība, it kā sīkums, bet novērstu šausmīgo bardaku, kāds Latvijā valda ar norādēm uz apskates objektiem un maldina ļoti daudzus ceļotājus, kas labticīgi kuļas pa sliktu ceļu uz kaut ko, uz ko rāda apskates objekta zīme, lai beigās saprastu, ka tur vispār nekā ievērības vai apskates cienīga nemaz nav.
    Anonīms lietotājs 22483
    Kura instance ir atbildīga parm brūnajām zīmēm, kas norāda uz apskates objektiem? Latvijā ir daudz maldinošu zīmju, kas ved uz sen neeksistējošiem objektiem: baznīcu, kura ir nodegusi jau pirms vairākiem gadiem, kempingiem, kuru sen vairs nav, strausu audzētāju saimniecību, kur arī sen jau neviena strausa nav. Ja Rietumos uz šīm zīmēm var paļauties un tās ved uz patiešām vērtīgiem aspkates objektiem, tad Latvijā daudzas ved uz kaut kādām nesakoptām saimniecībām ar 5 trušiem, nevienam neko neizsakošiem kapiem, pie kuriem nav nekādas informācijas nevienā valodā, ko tur vajadzētu apskatīt, bet ļoti daudzas uz realitātē vairs neeekstējošiem objektiem vai galēji nesakoptiem objektiem (nezālēs, krūmos ieaudzis kaut kāds pilskalns vai par piesārņotu atzīts, latvāņu ieskauts avots).
    Pievienot komentāru
    Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
    Latvijā
    Ziņas
    Jaunākie
    Interesanti