Vetārsta darbs ir smags, vieglāk ārstēt un arī nopelnīt Rīgā vai lielo pilsētu klīnikās, nevis doties pa grūti izbraucamiem ceļiem, piemēram, pie liellopu ganāmpulka uz kādu attālu zemnieku saimniecību - to atzīst gan zemnieki, gan paši vetārsti.
Nokļūt uz fermu, kur vairāki desmiti vai pat simti govju, nav viegli. Šobrīd, kad ir pavasara šķīdonis un izdangāti ceļi, nereti to var izdarīt tikai ar traktoru. To, dzīvojot laukos Daugavpils novada Ambeļu pagastā un nodarbojoties ar piena lopkopību, kurā vetārsts ir vitāli nepieciešams, izjūt saimniecības “Silmalas” zemnieks Oskars Matisāns.
“Vetārsts - tā ir specifika. Tā kā infrastruktūras – ceļu – nav, vai pavasaris, vai ziema vai vasara, vai rudens lietus, viņam jātiek pie tā lopiņa klāt, un lopiņi parasti nav asfalta malā. Man kā lopkopim ir paveicies, ka man ir ļoti laba sadarbība ar vetārstu, kurš ir kaimiņu pagastā,” par vetārstu, kurš darbojas Aglonas novadā, stāsta Oskars Matisāns.
Vetārstu trūkst. Latgalē to izjūt vistiešāk - vecie aiziet, bet jaunie vietā nenāk, tā ir pēdējo gadu realitāte.
Veterinārārstu biedrības dati liecina, ka šobrīd Latvijā kopumā darbojas 925 sertificēti vetārsti, no tiem Latgalē to skaits vismazākais, bet jaunie sastopami reti, to apliecina arī vienas no lielākajām govju fermām saimnieks Latgalē - Viktors Kalāns:
“Principa vetārstus “ražo” daudz Latvijas Lauksaimniecības universitāte, bet lielākā daļa paliek ārstēt mājas mīluļus – trušus, kaķus un suņus. Vēl viena liela daļa paliek ap Rīgu, Kurzemē un Zemgalē. Tur ar vetārstiem kārtībā, bet uz Latgali iet vien uz pirkstiem skaitāmi cilvēki.”
Andrejs Elksniņš no Daugavpils novada Demenes pagasta ir viens no minētajiem, topošajiem vetārstiem, kurš, jau studējot Jelgavā, saredz problēmu, kāpēc jaunie veterinārijas speciālisti nedodas uz laukiem - pilsētā strādāt ir vieglāk. To, strādājot par LLKC Daugavpils konsultāciju biroja lopkopības speciālisti, atzīst arī Anita Miltiņa:
“Ar lieliem dzīvniekiem, protams, ir fiziski smagāk strādāt. Jaunie izvēlas ar mīļdzīvniekiem strādāt klīnikās, siltumā. Tas ir fiziski vieglāk, protams.”
Lai ieinteresētu jaunos speciālistus, Latgales lauku pašvaldības kā „ēsmu” piedāvā stipendijas, arī Daugavpils novada domē tās ieviestas ar pērno gadu. Vetārsts laukos - prioritāte, saka Anita Miltiņa, kura arī vada novada domes izglītības komiteju: “Mēs motivējam ar šīm subsīdijām, kad stipendija mēnesī ir 250 eiro, lai tiešām mēs atgūtu jaunos speciālistus, jo noveco un ar gadiem ir fiziski daudz grūtāk strādāt, sevišķi pie lielajiem dzīvniekiem.”
Andrejs Elksniņš ir viens no stipendijas saņēmējiem, jau šobrīd viņš strādā vairākās saimniecībās un gatavs atgriezties laukos, jo tas ir stipendijas naudas saņemšanas noteikums, bet tas ir arī stimuls, neslēpj topošais vetārsts.
Veterinārārstu pieprasījumu laukos pēdējā laikā vēl vairāk aktualizē slimību izplatība, kaut vai Āfrikas cūku mēris vai putnu gripa - tieši vetārsta pieejamība palīdzēs gan ātrāk atklāt slimību, gan nepieļaut tās tālāku izplatību.
