Jurģu ciems atrodas tikai 10 kilometru attālumā no Jaunpils. Ciemā dzīvo ap 60 iedzīvotāju, pārsvarā pensijas vai pirmspensijas vecumā, un mūža novakarē, kad varētu sākt domāt par vieglākām dienām, jādomā, kā pielāgoties arvien sliktākiem sadzīves apstākļiem.
„Mums ir apmēram tā, kā pēckara gados, pat sliktāk. Pēc kara vismaz bija pasts un veikals, tagad tas viss nav,” drūms ir Jurģu ciema iedzīvotājs Andris Lejnieks.
Veikals Jurģos likvidēts pirms pāris nedēļām. Uzraksts vēsta, ka tas slēgts uz laiku, bet neviens īsti netic, ka tas kādreiz atkal vērs durvis.Pagaidām vēl pie viņiem iebrauc autoveikals, un īpašnieks Uldis Čunčulis stāsta, ka arī citviet laukos situācija kļūst aizvien drūmāka:
„Tā pirktspēja ir tik švakra un to cilvēku tik maz, ka vienkārši neatmaksājas laukos veikalu turēt…”
Paziņojums vēsta, ka turpmāk uz Jurģiem brauks vēl viens autoveikals, tomēr tas jau problēmu neatrisina, jo ne jau tikai maize vai piens cilvēkam vajadzīgi. Velta Ekšteine uzskata - ja autobuss būtu kaut vienu vai divas reizes mēnesī, nemaz vairāk nevajadzētu, jo tad varētu aizbraukt uz tirgu vai pie ārstiem.
Par to, ka šeit reiz braucis autobuss, liecina pietura. Vietējie esot arī rakstījuši un lūguši pagarināt maršrutu vien par nieka pieciem kilometriem, bet velti... Tagad viss balstās tikai uz sarunāšanu.
"Ja paprasa, tad jau aizved, bet ej nu vienmēr lūdzies. Kauns jau iet un prasīt,“ skaidro Velta Ekšteine.
Dažiem Jurģos jāsarunā pat katrs ūdens spainis. Šoziem aizsalis ūdensvads, kas stiepjas cauri visām pustukšajām daudzdzīvokļu mājām. Viena kundze palikusi pavisam bez ūdens, bet vēl trīs dzīvokļos visu ziemu jātur vaļā tekošs krāns, bet novada vadību tas neinteresējot.
Jautāti par vēlēšanām, jurģenieki nosmej - bijām, izmantojām iespēju tikt veikalā, bet atvadoties sievas bilst - pasakiet, ka mums ir vismaz 15 dzīvokļi tukši, un mēs nebaidāmies ne no ķīniešiem, ne afrikāņiem...
