''Piena telpu pati flīzēju, tāpat sienas arī, pati gāju būvniecības veikalos, padomu prasīju, pašai nav būvniecības izglītības, bet tagad ir redzams rezultāts,'' saimniece Lilija Reveliņa izrāda šogad tapušo kūti un stāsta, ka, lai būtu lētāk, pašai nācies apgūt ne vienu vien celtnieka aroda prasmi. Bet jaunā kūts bija ļoti vajadzīga - gan lai būtu iespēja turēt vairāk govju, gan arī lai pašiem būtu vieglāk strādāt:
Saimnieks Ivars Reveliņš uzskata – tik nelielai ģimenes saimniecībai, kāda ir „Sviķi”, ir jābūt uzmanīgai ar kredītiem, un tāpēc arī nolemts bez tiem iztikt, jo to atmaksu var ietekmēt piena cena, procenti, ''visādas krīzes ir, šogad viņa ir, nākošgad atkal varbūt nebūs''.
Lai arī kā mēģināts ar pašu spēkiem, tomēr jaunās kūts celtniecībā būtiska ir bijusi kaimiņu palīdzība un atbalsts - gan ar darbu, gan finansiālā ziņā.
''Vieniem pašiem to, protams, nebūtu iespējams darīt. Bij' tā, ka jumts bija salikts augšā, bet rudenī nav logu, tad domājām, ka jāliek plēves, bet plēves arī vējš aizpūstu. Tad kaimiņi teica, - man tāpat vecumam ir drusku atlikts naudiņas, es iedošu, tak pērkat tos logus, kad varēsiet, tad atdosiet. Un tā viņi man līdzēja tikt pie jumta, - pietrūka arī ne jau 100, bet kādi 2500 pietrūka, tos iedeva, logiem arī. Labi, ka ir tādi kaimiņi un draugi, kuri tev aizdod bez procentiem. Ja tev jau ir grūtības un vēl jāatdod procenti, tad labi, ka [kaimiņš] aizdod. Ne jau visu arī uzreiz varēju atdot, pa druskai, bet atdevu parādus, tiku cauri, tas ir liels prieks, ka ir tādi cilvēki, kuri nāk pretim un palīdz,'' stāsta Ivars Rēveliņš.
Un šī kaimiņu būšana, kaimiņu savstarpējā izpalīdzība, kā uzskata saimnieks, šobrīd laukos, kad arvien samazinās iedzīvotāju skaits, ir vēl jo svarīgāka:
''Kaimiņi ar naudiņu, tāpat ar granti, nu dažādi palīdzēja. Sadzīvot katrā ziņā jāprot, cik mūsu te vairs palicis laukos, otram jānāk palīgā; ja nepalīdzēs, tad faktiski bezizeja. Tāpat vasarā aicināju kaimiņus, kad vajadzēja, siena pļavā, bez tā nevar iztikt.''
„Sviķu” saimnieki pienu pārdod akciju sabiedrībai „Rankas piens”, kurai ir pateicīgi par to, ka arī krīzes laikā tā nav atteikusies no mazo saimniecību saražotā piena, kā arī daļu piena pārdod tiešajā tirdzniecībā Gulbenē. Te gan saimniece saka, ka sarūk pircēju skaits:
''Es neesmu tāda, kas stumtu ar degunu mākoņus, es vienmēr esmu katram gājusi pretim. Ar to pašu tiešo tirdzniecību arī, kur Gulbenē paskatos, ka cilvēkiem ir grūti, nu nepateiksi, es tev tagad nedošu to pienu. Lai paņem, kad būs kapeika, tad atdos, vienkārši jāiet pretim, tad tev nāks atpakaļ. Ja tu būsi tāds cirtējs, tad tev neviens pretim nenāks.''
Pirms septiņiem gadiem„Sviķos” bija 15 slaucamas govis, tagad 27.
''Nu ir visādi gājis, bet es domāju, ka ir kalnup gājis, ja tik tālu esam tikuši, ka varējām to jauno kūti uzbūvēt, tāpat tie lopiņi ir drusku vairāk savairojušies un tāpat jau vairāk ražojam, vairāk darām, tomēr ir kaut kas uz augšu gājis; protams, tas viss bez darba nenotiktu,'' spriež saimniece.
Tātad savā ziņā augšupeja ir, lai gan skaidrs, ka, saimniekojot šādā mazā piemājas saimniecībā tikai pašu ģimenes spēkiem, tas ir ļoti smags darbs no rīta līdz vakaram septiņas dienas nedēļā.
