Valentīna Roziņa ir enerģiska zemniece, tāpēc savu bijušo strādnieku Jāni, kurš paprasījis pabalstu un jau nākošajā naktī no saimniecības aizmuka, uzmeklēja viņu tajās mājās, kur viņš bija ieradies it kā strādāt. Jānim, kurš ir no Madonas novada, bet apbraukājis vai pusi Vidzemes saimniecības darba meklējumos, izbrīns bija visai liels ieraugot Rozīšu saimnieci. Dialogs starp strādnieku, kuru gan diezin vai par tādu var nosaukt, un saimnieci, tā arī neveidojās. Valentīna Roziņa atzīst, ka ne pirmo reizi tiekas ar viņu.
Arī citās saimniecībās Jānis darbojies līdzīgi, prasījis avansu un tad pazudis. Valentīna stāsta, ka viņa nebūt vairs nav tik naiva, lai maksātu avansu pirms padarītā darba, taču šoreiz arī, tā teikt, iekritusi:
„Paprasīja naudu, it kā bērēm vajagot. Nav arī, ko ēst, ko pīpēt…iedevu, bet no rīta strādnieka nav – pazudis…”
Taujāta, kāpēc uzreiz neslēdza līgumu ar strādnieku, Valentīna neslēpj, ka vēlējusies redzēt, kāds tas strādātājs būs, jo lielākoties tie, kas ierodas uz pagaidu darbiem, nebūt nav tie čaklākie, kuriem var uzticēt lopu apkopšanu.
Kā zemniekam būtu jārīkojas, lai nenokļūtu līdzīgā situācijā? Vienīgā izeja ir tikai tūlītēja līguma slēgšana.
Jebkurā gadījumā saimniekam jābūt tiks dzelžainam, ka naudu nemaksā avansā, maksā pēc padarītā darba. Līgumam jābūt tik un tā, arī mazam zemniekam, un rakstīt var – ar pārbaudes laiku līdz trijiem mēnešiem, tad var līgumu lauzt pat nākamajā dienā. Līgumi tiek slēgti, lai būtu iespēja likumīgā kārtībā pret viņiem [nestrādātājiem] vērsties,” saka Valmieras lauku konsultāciju biroja vadītāja DaigaSiliņa.
Lauku konsultāciju speciāliste gan arī piekrīt - šobrīd laukos atrast labu strādnieku zemniekam ir visai grūti.