Tēma, ko mēs aizvien biežām dzirdam arī NATO sanāksmēs, ir kodolbruņošanās. NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs jau vairākkārt ir paudis bažas par ASV un Krievijas savulaik noslēgto līgumu, kas paredz atteikties no tuva un vidēja rādiusa darbības raķetēm. Taču Krievija, kā norāda NATO ģenerālsekretārs, izvieto jaunas raķetes, kas varētu sasniegt Eiropu. Vai varētu sākties jauna kodolsacensība starp ASV un Krieviju, jo arī ASV prezidents Donalds Tramps ir norādījis, ka, ja Krievija turpinās tā rīkoties, tad arī ASV izstāsies no šī līguma. Ko tas mums nozīmētu?
Šis ir 1987.gadā tolaik vēl starp PSRS un ASV noslēgtais līgums, un šādi līgumi darbojas tikai tad, ja abas puse godprātīgi ievēro noteikumus. Šajā gadījumā, kas attiecas uz Krieviju, šāda ievērošana nenotiek. ASV drauds izstāties no līguma bija tādēļ, ka ar citādām metodēm nevarēja piespiest Krieviju ievērot šo līgumu. Krievija ignorēja visus norādījumus, ka to pārkāpj.
Tagad situācija ir mainījusies, un Krievijas prezidents Vladimirs Putins, viesojoties Parīzē, paziņoja, ka viņš varētu nopietni par šo jautājumu diskutēt ar prezidentu Trampu Argentīnā.
Krievija ir atgriezusies pie sarunu galda, kas pats par sevi ir panākums.
Izprotot Krievijas provokatīvo rīcību, Eiropa atbalsta ASV, arī mēs. To esmu paudis arī NATO padomes sēdē, bet, protams, visi ir ieinteresēti, lai šis līgums tiktu saglabāts. Neviens nav ieinteresēts eskalācijā, sevišķi kodoleskalācijā. Šīs raķetes ir tik bīstamas tādēļ, ka to palaišanu ir grūti konstatēt. Tas var nozīmēt, ka vienai pusei pārrēķinoties un uzsākot kādas darbības, kur tiek iesaistītas šīs raķetes, tas varētu novest pie pilna apjoma kodolkonflikta, ieskaitot, nedod Dievs, ballistisko raķešu pielietošanu. Mēs sakām - vidējas un tuvas darbības rādiusa raķetes, bet no Kaļiņingradas, kur šīs duāli pielietojamās raķetes, kas var nest arī kodolgalviņas, tiek izvietotas, tās var sasniegt par Berlīni, tā kā tas, cik tās ir tuva rādiusa, ir nosacīti.
Faktiski liela daļa Eiropas tiek apdraudēta, tādēļ eiropieši ir tik ļoti uztraukušies par šo notikumu attīstību. Ceru, ka Krievijas politiķiem un prezidentam Putinam pietiks politiskās gribas un izpratnes par to, ka neviens nav ieinteresēts šāda veida eskalācijā.
Taču šobrīd varam vienīgi atbalstīt ASV centienus atgriezt Krieviju pie sarunu galda un, pats galvenais, atgriezt situācijā, kad Krievija ievēro gan šā likuma burtu, gan garu.
Kādēļ Krievija rīkojas šādi? Vai tas ir žests parādīt, ka mēs militārajā jomā esam stipri un vareni?
Man liekas, ka Krievija bieži vien tā dara tāpēc, ka var izdarīt – „mēs to darām, tādēļ, ka varam”.
Piemēram, notikumi Ukrainā, manuprāt, ir saistīti ar Rietumu ne pārāk striktu reakciju uz notikumiem Gruzijā.
Karš Gruzijā tika aizmirsts, un Krievija un Rietumi īsā laikā atgriezās pie „business as usual” jeb parasto attiecību veidošanas. Tas bija par iemeslu Krievijai sajust – „tātad mēs varam! Mēs varam to darīt arī Ukrainā. Mums ir interese saglabāt Ukrainu kā ne pārāk attīstītu, ja ne mums pakļautu teritoriju. To var panākt, ieliekot kāju durvīs, šajā gadījumā ieņemot Krimu un uzsākot konfliktu Ukrainas austrumos.”
Un to viņi arī izdarīja. Domāju, ka arī ar šīm raķetēm Krievijai bija pārliecība, ka tā var to darīt, teiksim, nosacīti nesodīti.
Šajā gadījumā amerikāņu ļoti striktā rīcība parāda, ka tā tas turpināties nevar. Ja Krievija domā, ka var vienpusēji līgumu pārkāpt – nē, tā tas nenotiks.
Nesen notika NATO un Krievijas padome, kurā atkal izrunāja visus sāpīgos jautājumus, ieskaitot Ukrainu, bet atkal abas puses katra palika pie sava viedokļa. Kā jūs redzat, vai šis jautājums vispār ir risināms. Arī Eiropas Savienībā par to runā, bet tālāk netiek. Krima joprojām ir anektēta, Ukrainas austrumos arvien karo. Vai tas tā būs mūžīgi?
Nekas nav īsāks kā mūžība. Bieži vien tas, kam, liekas, jābūt mūžīgi, beidzas īsā laikā, bet citreiz ne tik īsā. Ņemot vērā simtgadi un to, kas simt gados ir noticis ar Latviju, šeit atcerēšos neatzīšanas politiku, ko īstenoja ASV, Rietumu sabiedrotie. Viņi mūs neatzina kā likumīgu PSRS sastāvdaļu. Tobrīd daudziem tas likās pat drusku dīvaini. Bija cilvēki Rietumos, kas teica, ka šī politika ir jāpārtrauc, jo tā tikai traucē sadarboties dažādās jomās ar PSRS. Bet šī politika tika saglabāta un turpināta. Un tas noveda pie tā, ka 1991. augustā, tūdaļ pēc militārā puča, Baltijas valstis atguva savu neatkarību. Tika atzītas ne tikai de jure, jo šādi tās Rietumos pastāvēja visu laiku, bet arī de facto, un mēs atguvām savu neatkarību vēl pirms PSRS sabrukšanas.
Arī par Ukrainu un Krimu šobrīd kaut ko solīt būtu bezatbildīgi. Mēs nezinām, kā notikumi attīstīsies.
Skaidrs ir viens, ka uz šo brīdi Rietumi nav gatavi mainīt savu ļoti stingro politiku, kas parādās arī Krievijas un NATO padomes sēdēs, kur visi runātāji ir ļoti vienoti – Vācija, Francija, Latvija, Lietuva vai jebkura cita valsts, nosodot Krieviju par tās aneksiju Krimā un agresiju Austrumukrainā. Šajā gadījumā mūsu politika nemainās un Krievijai ir jāsaprot, ka tai neizdosies tas, kas tai izdevās Gruzijā, proti, agresija, kas reāli netika sodīta.
Ukraina un Gruzija tiecas NATO virzienā, bet arī šis ceļš izskatās grūts un garš. Vai redzat, ka NATO kādā brīdī tomēr varētu paplašināties arī šajā virzienā.
Tieši tāpat kā ar notikumiem Austrumukrainā un Krimā, arī šeit ir grūti ko prognozēt. Paskatīsimies uz Latvijas vēsturi. 1999. gadā es kļuvu par ārlietu ministru.
Tobrīd tikai daži, atvainojos, traki Latvijas politiķi, mani ieskaitot, ticēja, ka pārskatāmā nākotnē, bet arī ne tik drīz, kā tas notika, iestāsimies NATO.
Eiropas Savienībā mums teica: „Jā, droši vien. Varbūt kaut kad jūs iestāsieties. NATO? Nu, beidziet ākstīties! Mēs nekad nekaitināsim Krieviju.”
Bet notikumi attīstījās tā, ka 2002. gada beigās, kad es beidzu savu darbu kā ārlietu ministrs, lēmums jau bija pieņemts, un Prāgas samitā mēs saņēmām uzaicinājumu iestāties NATO un nākamgad mēs svinēsim jau 15 gadu, kopš Latvija ir NATO.
Tātad pamatelements bija kāds – mēs bijā gatavi, mēs gatavojāmies stāties NATO, kaut arī uz to brīdi, 1999., 2000. gadā cerības nemaz nebija tik lielas. Bet mēs zinājām, ka tad, kad šīs NATO vilciena durvis atveras, tad mums ir jābūt gataviem tur ielēkt iekšā. Visas trīs Baltijas valstis mēs bijām gatavas. NATO paplašināšanās, kas notika pirms četrpadsmit ar pusi gadiem, mums, Baltijas valstīm, nozīmēja dalību NATO un ļoti lielu drošību.
Tobrīd, kad iestājāmies, daudzi uzskatīja, ka Baltijas valstīs nekad netiks izvietoti papildus citu NATO valstu militārie spēki. Taču, kas notika – līdz ar Krievijas agresiju Ukrainā, apdraudējumu, kas pieauga mūsu reģionā, citas valstis izvietoja savu armiju, labi bruņotas militārās vienības, gatavas šaut un aizsargāt, ja tas būtu nepieciešams, Lietuvā, Latvijā, Igaunijā un arī Polijā.
Mēs esam pateicīgi saviem sabiedrotajiem, pirmkārt, Kanādai, bet arī Itālijai, Spānijai, Polijai un visām pārējām valstīm, kam ir vienības Latvijā.
Tās, atrodoties Baltijas valstīs, ne tikai mūs aizsargā mūs un attur iespējamo agresoru, bet arī mācās, kā strādāt kopā.
Dažādas militāras vienības, kas runā dažādās valodās, kurām bieži vien ir dažāda munīcija, dažādi šaujamieroči, mācās strādāt kopā. Arī atzīst, šeit, NATO mītnē, cik svarīga ir spēku izvietošana Baltijas valstīs ne tikai no atturēšanas, bet arī no mācību viedokļa.
Jā, nudien, nākamgad svinēsim 15 gadus, kopš esam NATO, un arī NATO svinēs dibināšanas 70 gadu jubileju. Kas, jūsuprāt, vēl ir jāizdara, lai NATO šo savu gadadienu sagaidītu ar pārliecību, ka šī tiešām ir stipra alianse un arī turpmāk tā būs?
Tikai trīs lietas – vienotība, vienotība un vēlreiz vienotība.
Kamēr NATO būs vienota un ar lielu izpratni mēs izturēsimies ne tikai pret savām, bet arī mūsu partneru prasībām un vajadzībām, tikmēr NATO būs tāda, kāda tā šobrīd ir - pasaulē veiksmīgākā, spēcīgāka aizsardzības organizācija. Ar vārdu „vienotība” es saprotu gan vienotību Eiropā, izpratni par to, kas ir jādara, gan vienotību starp Eiropas Savienību, ASV un Kanādu. Kopumā mēs esam dažādas valstis, bet mēs esam demokrātiskas valstis, kuras vieno gan kopējas vērtības, gan vēlme aizsargāt mūsu kopējo teritoriju no jebkura veida agresijas.
Atcerēsimies, ka šajā laikā nav bijis kādas citas valsts militāra uzbrukuma NATO. Ir bijis teroristu uzbrukums ASV, kad pirmo reizi NATO vēsturē tika iedarbināts piektais pants, taču kādas citas valsts uzbrukums NATO nav noticis.
NATO pamatelements ir atturēšana, kas garantē to, lai nebūtu kara, jo labākais karš ir nevis tas, kas tiek uzvarēts, bet tas, kas nenotiek.
Tā ir mūsu panākuma ķīla un panākuma pamats nākotnei.
Latvijā šobrīd top valdība. Ko Jūs no savas puses varētu ieteikt nākamajam aizsardzības ministram par Latvijas aizsardzības budžetu, dalību NATO, par šīm drošības lietām, kam būtu jāpievērš uzmanība?
Pirmkārt, divi procenti (no IKP aizsardzības budžetam – I.S.). Lai mēs nekad neatteiktos no sasniegtā mērķa. Tas nav ASV prezidenta izdomāts divu procentu līmenis, par to ir vienojušās visas dalībvalstis.
Mēs paši Velsā pieņēmām šo lēmumu, ka līdz 2024.gadam divu procentu no iekšzemes kopprodukta aizsardzības budžetam sasniegsim visi. Baltijas valstis to ir izdarījušas jau ātrāk, un mums ir jāturas pie šiem diviem procentiem, jo ja mēs paši nespēsim palīdzēt sev, sevi aizsargāt, neviens mums palīgā nenāks. Domāju, ka viens no argumentiem, kādēļ tik ātri tika pieņemts lēmums par papildspēku izvietošanu, bija tādēļ, ka sabiedrotie redzēja, ka Baltijas valstis un Polija to uztver nopietni.
Mēs paši esam gatavi ieguldīt līdzekļus un attīstīt spējas, lai sevi aizsargātu. Un ir arī nepieciešams ne tikai aktīvi iesaistīties reģionā, kas mūs pirmkārt interesē, un tas ir šis austrumu flangs - Krievija, bet arī citos reģionos.
Kopējā drošība un lai NATO saglabātos un spētu pildīt savas funkcijas, ir mūsu atbildība.
