Pat lietuvieši piekrīt, ka Eiropas Komisijas uzliktie soda naudas miljoni ir pelnīti. Runājot par zaudējumiem, parasti tiek uzsvērta konkurences ierobežošana dzelzceļa kravu pārvadājumos un zaudējumi tranzīta nozarei. Bet Latvijas pusē Rubā dzīvojošie īpaši gaida pasažieru vilciena atjaunošanu kaut uz Rīgu. Tā būtu laba alternatīva atkal neizbraucamajiem Latvijas lauku ceļiem.
Mažeiķu apavu fabrikas strādniece, tagad pensionāre Valentīna Vanagiene rāda vienīgo atlikušo sliežu gabalu uz Mažeiķu centrālās ielas - Brīvības gatves. Viņas ģimenei braucieni uz Rīgu bija svētki.
“Visu pirkām! Rīgā viss bija lētāks. Pārtikas produkti. Bet pats galvenais – izbraukāt Rīgu. Metāmies uz tramvaju un braucām. Kad manas meitas bija mazas, uz karuseļiem Mežaparkā. Uz cirku! Jā, uz cirku gājām! “ atceras Valentīna Vanagiene.
Astoņos no rīta jau bijuši Rīgas stacijā, tad ēduši agras brokastis un uz tirgu vai veikalu prom. “Vistas, pīles pirkām. Rīgas maizi. Ļoti garda,” stāsta Valentīna.
Mažeiķu stacijā redzamas naftas mucu virtenes. “Stāv tur kaut kādi vagoni,” nosaka Valentīna.
Ja atjaunotu pasažieru vilcienu satiksmi, Valentīna pirktu biļeti.
“Tad es atkal braukšu! Pirmā!” iesaucas viņas.
Un brauktu arī pensionāre Ramte. “Sen braucu, sen! Pat neatceros vairs, kuros gados. Tagad uz Rīgu vairs nevar aizbraukt..” saka Ramte.
Taču nebūt ne visi Mažeiķu iedzīvotāji skumst pēc vilciena uz Reņģi un Rīgu. Tie, kuru mājām tas gāja garām, priecājas, ka beidzot ir klusums.
Mažeiķu iedzīvotāja Vitālija vāc rudens avenes savā dārzā un drīzāk skumst pēc līnijas uz Vaiņodi, ne Reņģi.
“Ļoti labi, ka vairs neiet! Viss kratījās! Labi, ka vairs nav!” saka Vitālija.
“Bija vēl otrs. Tad braucām uz Vaiņodi. Jā, to vajag! Latviešu kino braucām skatīties,” viņa piebilst. “Pēdējā pietura bija Laižuve, un tālāk - jau Latvija.”
“Laižuves stacijas ēkas vairs nav, tās vietā tagad aug koki, otra - dzelzceļnieku dzīvojamā māja tieši pie pārbrauktuves – grūst lēnāk,” stāsta Vitālija.
Bet Mažeiķu iedzīvotājs Aļģirds pēc pārtikas precēm uz Rīgu nebrauca.
“Es tikai caurbraucot, braucu uz Krieviju visu laiku. Ātri bija - Rīgas lidosta un Maskava!” saka Aļģirds.
“Lai maksā sodu! Noteikti! Kāds ar šo uztaisīja sev naudu, tagad tautai jāsamaksā. Un tas, kurš to nojauca, lai ceļ atpakaļ. Un jāatjauno obligāti!” pārliecināts Aļģirds.
Pavisam netālu jau ir Latvijas robeža un tur, Rubā, pirmā stacija ir Reņģe.
Te pasta operatore Vanda Mitkus atceras, ka viņas vecāki ar vilcienu brauca iepirkties.
“Braucām desas pirkt! Lētas desas. Un izdevīgi uz Rīgu bija,” stāsta Vanda.
Arī viņa uzskata, ka Lietuvas kompānijai jāmaksā sods, bet vilcienu satiksme jāatjauno, jo autoceļi ir neizbraucami, “šajā lietainā laikā līdz Aucei – tas ir murgs”.
Bet Kupferu mājas atrodies tieši aiz Reņģes stacijas. Celtas pirmās brīvvalsts laikā dzelzceļa darbiniekiem, un saimnieka Aivara Brīdaka vectēvs arī bija sliežu uzraugs.
“Bija labi, ka vilciens bija. Drošs satiksmes līdzeklis. Uz Mažeiķiem jau no deviņdesmitajiem neiet. Valstis nevarēja vienoties, kur gulēt tiem mašīnistiem. Tad viņi te gulēja. Uz Mažeiķiem tagad vienalga braucam. Tur ir viss lētāk. Un ceļš labāks,” saka Brīdaks.
Viņš pārliecināts, ka Latvijas valstij noteikti jāprasa zaudējumu kompensācijas, un arī dzelzceļš noteikti jāatjauno.
“Sliedes jau bija noārdītas. Lietuvieši lobēja savējos. Bet es redzēju, kā viņi kapitāli remontē savas pārbrauktuves,” viņš piebilst.
Savukārt uz saglabātajām sliedēm Latvijas pusē redzams kravas vilcienu sastāvs un sarkanais aizliedzošais signāls.
Bet ceļš no Rubas līdz Aucei “ir jauks”, ironizē saimnieks.
Un tiešām, par tik vienmērīgu trepi ceļu Ruba – Auce apskaustu ikviens sevi cienošs veļas beršanas dēlis. Šoferis kļūst rupjš. Un var saprast, kāpēc vietējie tā skumst pēc vilciena.
