Eiropā ir aptuveni 80 miljoni cilvēku ar īpašām vajadzībām, kuri var būt potenciālie ceļotāji, bet viņu iespējas ir diezgan ierobežotas. Kā piemērs tika minēta kāda viesnīca pie Baltijas jūras, kas pielāgota cilvēkiem ratiņkrēslos, bet apkārtējā teritorija, apskates objekti nav pieejami, un klients neko vairāk par viesnīcas numuriņu un kafejnīcu apmeklēt nevar.
“Tā ir problēma, un tāpēc tā ir, ka, veidojot šo pieejamību, šos dabas objektus, viesu namus, tas īstenībā ir viens liels pasākumu komplekss un kopums. Tas ir jāveido un jādara pareizi ar domu, ka šie cilvēki atbraucot varēs gan aiziet uz tualeti, gan viņam būs, kur nolikt mašīnu, un būs kaut vai elementāra iespēja ieiet veikalā un nopirkt kaut ko ēdamu,” skaidroja Kurzemes plānošanas reģiona projektu vadītāja Alise Lūse.
Kurzemē ir vairāk nekā 60 dabas taku, no tām trešdaļa ir pieejamas cilvēkiem ratiņkrēslos, bet arī tikai kopā ar asistentu.
Situāciju Latvijas dabas takās novērtējusi Lietuvas Cilvēku ar īpašām vajadzībām asociācijas pārstāve Ginta Žemaitaitīte, secinot, ka ir vēl daudz pie kā strādāt.
Viņa iesaka ņemt piemēru no Skandināvijas valstīm, kur ceļot esot daudz vieglāk.
“Gan Lietuvā, gan Latvijā agrāk uzskatīja, ka neeksistē invalīdi, kā mūs dēvēja Padomju Savienībā. Un vairākus gadu desmitus valstīs nekas netika darīts, lai situāciju mainītu. Bet citās valstīs gan tam jau sen ir pievērsta uzmanība un tāpēc arī tur ir daudz labāk,” norādīja Ginta Žemaitaitīte.
Konferencē minēja - lai izprastu, kā veidot jaunus tūrisma pakalpojumus cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, pašiem pakalpojuma sniedzējiem ir jāiesēžas ratiņkrēslā.
Tas, ka objektā ir norādīts, ka tas pieejams cilvēkiem ratiņkrēslos, realitātē mēdz nestrādāt, jo ir nepareizs segums vai pārāk stāvas nobrauktuves.
Invalīdu un viņu draugu apvienības “Apeirons” valdes priekšsēdētājs Ivars Balodis norādīja, ka vides “pieejamība palīdz biznesam, tas palīdz uzņēmējdarbībai un tas nozīmē to, ka cilvēki ar invaliditāti ir maksātspējīgi cilvēki, kas paši spēj sevi nodrošināt. Tas ir pilnīgi cits skatījums, pie kura mēs neesam pieraduši Latvijā.”
Kā labais piemērs Ziemeļkurzemes piekrastē tiek minēts Rojas novads, kur izveidota taka, kas piemērota cilvēkiem ratiņkrēslos un ved līdz jūrai, un informācijas stends Braila rakstā.
